Atis Klimovičs: Saprast, kādēļ vajadzīgi apgādāti bruņotie spēki

Labi zināmi TV žurnālisti karavīra formā, iespējams, ir apliecinājums pieaugušajai izpratnei, ka šobrīd nepietiek ar to, cik mēs katrs esam labi un profesionāli savos amatos un profesijās, ka neskaidrais laiks prasa no mums kaut ko vairāk jeb palīdzību savai valstij. Nav jābaidās atkārtot zināmo teicienu, ka nevajag gaidīt, ko gatava dot tev valsts, bet tā vietā izlemt, ko vari pats tai dot.

Bruņoto spēku karavīra, tātad arī zemessarga forma noteikti ir pareizā izvēle un liecība cienījamai rīcībai. Tā uzskatāma par prasmi saskatīt lietas plašāk, jo ne velti daudzi beidzamajos gados Zemessardzē iestājušies pilsoņi teikuši, ka par to izšķīrušies pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2014.gadā. Tiesa, asiņainie notikumi, kuru pamatā ir “parasts” konvencionālais karš, uz zemessarga bikšu un zābaku pielaikošanu tomēr nav pamudinājuši tik daudz gribētāju, kā aizsardzības vajadzībām nepieciešams.

Pagaidām nav noprotams, kādā veidā iespējams sasniegt kaut 15 tūkstošus cilvēku lielu Zemessardzi, par vēlamajiem 20 tūkstošiem nemaz nerunājot.

Šķiet, viena no neizmantotajām iespējām varētu būt uzruna sabiedrībai ar atbilstošu saturu. Līdz šim pat patriotiski orientētas politiskās partijas nav sadzirdami aicinājušas kuplināt Zemessardzes rindas. No tā atturējies arī prezidents un virspavēlnieks Raimonds Vējonis, kas savas katastrofāli krītošās autoritātes dēļ uz to visdrīzāk vairs nesaņemsies.

Iespējams, to varētu izdarīt nākamā Saeima. Vēl pirms tam būtu ieteicams, lai lielākā daļa deputātu vecumā līdz 55 gadiem, tajā skaitā sieviešu dzimuma, paši iestātos Zemessardzē. Kas zina, cik liels būtu šāda soļa iespaids uz vēlētājiem, taču to pamanītu daudzi. Sevišķi vēlams, lai to izdarītu nākamie deputāti, kurus gaida darbs Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā.

Bez tam ieteicams būtu šīs komisijas rūpīgi sagatavots darba komandējums uz Ukrainu. Lai satiktos un runātu ar ukraiņu karavīriem frontē, arī ievainotajiem viņu biedriem, tāpat arī bēgļiem un smagi cietušajām ģimenēm, kam Kremļa agresija atņēmusi tuviniekus. Šāds brauciens deputātiem dotu papildu atziņas, kādēļ tagad nepieciešams sevišķi nopietns darbs aizsardzības jomā un arī vielu pārdomām par to, ko nozīmē “normāls” konvencionālais karš. Tas ļautu vieglāk izprast mūsu Latvijas bruņoto spēku vajadzības.

Beidzamajos četros gados, vērojot notikumus Ukrainā, nācies aprast ar domu, ka īsta karadarbība ir iespējama. Tā ir traģiska realitāte, kas ļauj vieglāk saprast gan Latvijas bruņoto spēku vajadzības, gan nepieciešamību pēc papildu sabiedroto vienību izvietošanas Latvijā.

Šo rindu autors nesen aizvadītajās militārajās mācībās “Namejs – 2018” pārliecinājās, cik izšķiroša nozīme var izrādīties tehniski labi apgādātai kaujas vienībai. Tie bija karavīri no Polijas 17.motorizētās brigādes un konkrētajā cīņā guva virsroku pār latviešu zemessargiem, pateicoties ne tikai savām prasmēm, bet arī modernajām kaujas mašīnām. Arī Ukrainā ir labi redzams, cik liela ir ieroču un kaujas tehnikas nozīme – sākot ar mīnmetējiem, bruņumašīnām un pašgājējlielgabaliem.

Latvijas bruņotajiem spēkiem nepieciešami jauni ieroči, protams, valsts finansiālo spēju robežās, pat neraugoties uz veco atziņu, ka neliela valsts nav spējīga būt par 100 procentiem gatava tādam pārbaudījumam kā karš ar spēkā milzīgu agresoru. Tas jāapzinās, tāpat kā tas, ka ir iespējams modernizēt Latvijas aizsardzības spēkus, ka mums ir, uz ko paļauties – uz mūsu sabiedrotajiem aliansē. Kādēļ gan Latvija nevarētu arī ar Poliju apspriest viena – divu šīs valsts armijas bataljonu izvietošanu pie mums? Galvenais – saprast, kādēļ tas nepieciešams.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti