Šoreiz gan kurss ir pilnīgi pretējs – prom no Krievijas un kopā ar pārējo Eiropu. To, vai tas patiesi izrādīsies tik ievērojams lēmums, kas būtiski ietekmēs nākotni, šobrīd nepateikt.
Tomēr jau tagad var apgalvot, ka abām pusēm – kā ES, tā Kijevai - tas bijis vajadzīgs lēmums. Sevišķi to gaidījusi Ukraina, kuras prezidents un Ministru kabineta pārstāvji vēlētājiem to pasniegs kā sava darba sasniegumus. Atcerēsimies, ka uz Krieviju aizmukušais iepriekšējais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs 2013.gadā piemānīja lielu daļu ukraiņu, pēkšņi atsakoties parakstīt asociācijas līgumu ar ES. Tas deva iemeslu Cieņas revolūcijai, uz ko Krievija atbildēja ar Krimas aneksiju un kara uzsākšanu Donbasā.
Tiesa, esot Ukrainā, īpašu skaļi paustu sajūsmu par šo lēmumu nav bijis iespējams ieraudzīt.
Tas arī tādēļ, ka par savu izvēli – dzīvot normālā valstī, kur tiek ievērotas cilvēktiesības – jau ir samaksāta ļoti augsta cena. Turklāt, no ukraiņu skatu punkta raugoties, Rietumi – kā ES, tā arī ASV - nav snieguši pārlieku daudz palīdzības. To apliecinājusi ilgā izšķiršanās par kāroto bezvīzu režīmu (tā detaļas gan vēl jānoskaidro) un Rietumu bezpalīdzīgā darbošanās kara pārtraukšanā Donbasā.
Iespējamais secinājums – pilnīgi kritisks – beidzamo gadu prakse apliecinājusi, ka Rietumi šobrīd nav spējīgi reāli apturēt nekaunīga militāra agresora darbošanos.
Nevēlēšanās pildīt Budapeštas memorandā Ukrainai dotās drošības garantijas apliecinājusi neizpratni par to, ka šāda rīcība var vienīgi nostiprināt nesodāmības apziņu Kremlī. Vienkāršs un loģisks ierindas ziņu patērētāja jautājums – vai amerikāņiem nav fotogrāfiju, kas apliecinātu krievu kara tehnikas transportēšanu pāri Ukrainas robežai? Bet, ja ir, kādēļ ar tām Kremlis netiek piespiests pie sienas? Lai to atbilstoši izskaidro skoloti politologi, lai gan skaidrs ir tas, ka ar krieviem vispirms iespējams tikai viens sarunu veids – no spēka pozīcijām. Un tikai pēc tam kaut ko var panākt diplomātija.
Lai cik skumja un banāla ir īstenība, džungļu likumi mūsu austrumu kaimiņa izpildījumā palikuši nemainīgi.
Uz šāda fona bezvīzu režīms ir laba, salda zemenīte Ukrainai. Kā apliecinājums ukraiņu vairākuma izvēlētajam ceļa mērķim. Saprotams, ne jau visi valsts iedzīvotāji vēlējušies ciešāku integrāciju ar ES, taču absolūtais vairākums gan – noteikti pāri 70%. Bez tam jāņem vērā, ka gandrīz tikpat daudz šīs valsts iedzīvotāju nekad nav bijuši ārzemēs un savām acīm nav redzējuši to, ka iespējams dzīvot savādāk. Ne visi, tikai sabiedrības izglītotākā daļa saprot, ka integrācija Rietumu virzienā paver iespējas pilnveidoties pašiem, ka tā ir iespēja veidot aizvien normālāku un demokrātiskāku Ukrainas valsti. Protams, zemenītes piešķiršana Kijevai sagādājusi pietiekami daudz rūgtuma Kremlim, kas ļoti cenšas iestāstīt savai nacionālajai un arī starptautiskajai auditorijai, ka Ukraina ir pilnībā neizdevusies valsts.
ES dalībvalstu raibais sastāvs lielā mērā izskaidro lielo mētāšanos un neskaidrību savas austrumu politikas veidošanā.
Jāpiekrīt ukraiņu kolēģim Andrejam Ohromivičam, kas reiz pateica, cik žēl esot, ka Parīzē neesot valdījusi Padomju Savienības Komunistiskā partija.
Tas noteikti palīdzētu mūsu sabiedrotajiem Rietumos labāk saprast, ko aiz muguras paslēptā rokā noslēpis Putins. Neizpratne, draudu nenovērtēšana (par Krievijas uzpirktiem politiķiem un uzņēmējiem nerunāsim), bažas par krievu nākamo neadekvāto militāro avantūru ir tik plaši pārņēmušas visu ES, ka pieņemtais lēmums par bezvīzu režīmu ukraiņiem drīzāk novērtējams kā liels sasniegums. Pat arī tad, ja lielākā eiropiešu daļa nesaprot to, ka ukraiņi ar savam asinīm viņus sargā no austrumu ordas atnākšanas.
