Tomēr jāšaubās, vai ukraiņiem izdevies panākt cerēto reakciju, jo zināms, ka pēc atklātā krievu uzbrukuma Kerčas jūras šaurumā vien tikai desmit Eiropas Savienības valstis piekritušas pastiprināt sankcijas pret Maskavu.
Rezultāts ārkārtīgi vājš, kas apliecina biedējošo neizpratni par Krievijas draudiem pastāvošajai kārtībai mūsu kontinentā. Bet tas par valstīm, kas nevēlas papildu sarežģījumus attiecības ar Vladimiru Putinu, taču netrūkst jautājumu arī desmit cietākas nostājas paudējām.
Gluži konkrētu - par iespējamajām nākamajām sankcijām un vērtējumu, vai ar tām ir reāli cerēt uz krievu agresijas apturēšanu?
Lietas jāsauc īstajos vārdos, jo šobrīd sasniegta robeža, kuru pārvarējis, Kremļa saimnieks acīmredzami vairs nedomā slēpt savu brutalitāti.
Ir atmesta līdzšinējā Rietumu reakcijas testēšana ar apgalvojumu, ka “mūsu tur nav”.
Var saprast pacifistiski noskaņoto publiku, kam šobrīd ir gandrīz vai neiespējami pieņemt viedokli, ka mēdz būt situācijas, kurās tankus var apturēt vienīgi citi tanki. Tādā brīdī var pieņemt desmitiem asu paziņojumu, var draudēt ar sankcijām, var beidzot izšķirties par Krievijas izslēgšanu no Starptautiskās norēķinu sistēmas (SWIFT), taču ar to nevarēs apturēt kara mašīnu.
Ja tā ir sākusi ripot, tāpat vien tā neapstāsies, jo šāds spēks atzīst tikai citu līdzvērtīgu spēku. Šādu viedokli atsevišķi eksperti izteikuši jau kopš krievu darbošanās Krimā, taču tas lielās līnijās nav ticis sadzirdēts.
Nav pārliecības, ka Rietumi ir izplānojuši, kā rīkoties Krievijas izdarīta liela mēroga uzbrukuma gadījumā. Vai uz tādu atkal nesekos “nopietns” nosodījums?
Turklāt runa nav tikai par Rietumu smagsvariem, nav īsti skaidrs, kādēļ Latvijas vadītāji nenāk klajā ar konkrētiem ierosinājumiem?
Vai ir liela jēga, ja Latvijas premjers arī pievienojas nosodītāju pulkam? Kur reālistisks skats un izpratne par to, kas notiek Ukrainā? Jau sen, faktiski kopš 2014.gada, vajadzētu būt skaidram, ka karš šajā valstī uz mums attiecas ļoti lielā mērā un, vēlot sev labu, jāsniedz pēc iespējas daudzveidīgāka palīdzība Krievijas agresijā cietušajai valstij. Tas, vai Maskavai izdosies vai neizdosies atjaunot impēriju, skar arī Latviju un abas kaimiņvalstis.
Diezin vai ir pareizi necensties pārņemt iniciatīvu no Krievijas, jo tādā veidā var vienīgi sagaidīt jaunas bruņotas iniciatīvas. Tad atliek tradicionālais nosodījums kā līdz šim. Ja Rietumi patiešām vēlas paaugstināt drošību Eiropā, nāktos nekavējoties noslēgt efektīvu sadarbības līgumu starp Ukrainu un NATO. Ārkārtīgi būtiski – par gaisa telpas drošību. Tas ir īpaši svarīgi, jo dažādos beidzamajos starptautiskajos konfliktos bijis redzams, ka notikumus sev pa prātam lielā mērā nosaka tas, kas kontrolē debesis.
Tas būtu pareizais ceļš, kas ejams Ukrainā. Nav pamata neticēt simtiem un simtiem izglītotu ukraiņu, kas atklāti pauduši, ka Putina mērķis ir neatkarīgas Ukrainas valsts iznīcināšana. Ko tas nozīmē, lai katrs pats izdomā. Rietumi, ja vien grib, var nopietni palīdzēt, lai šis Kremļa valdnieka plāns neizdotos.
