Divi – ne pārāk gari – taču svarīgi vēstījumi – valsts galvas norāde par šādu notikumu atkārtošanās nepieļaušanu un parlamenta vadītājas vērtējums brutālajai izvešanai, kas uzskatāma par noziegumu pret cilvēci.
Spriežot pēc jaunu cilvēku atbildēm uz TV žurnālistu jautājumiem par 67 gadus senajiem notikumiem, ir pienācis laiks neaprobežoties ar izvešanas nosaukšanu par noziegumu pret latviešu tautu, bet arī dot padziļinātu vērtējumu, kāds bijis izvešanas mērķis.
Noziegums atstājis dziļas rētas vai ikkatrā latviešu ģimenē un tā kā ticis pastrādāts visai nesen, par to vēl iespējams iegūt daudz pašu izsūtīto un tālumā no dzimtenes dzimušo liecību. Tomēr ar šīm atmiņām vien būs par maz, ja savu pienesumu nedos vēsturnieki, uz kuru pleciem gulstas pienākums par akadēmisku pētījumu veikšanu, kas plašākai publikai ļautu izprast noziedzīgās padomju okupācijas varas mērķus šādai rīcībai. To, kā jebkuru citu noziegumu, nepieciešams pamatīgi izpētīt, jo tikai tas ļauj cerēt uz sabiedrības (arī citu valstu sabiedrību) iespējām vēlreiz neiekrist tajā pašā grāvī. Nekautrēties atzīt, ja tam būs zinātnisks pamats, ka izvešana bijusi tikai solis latviešu jautājuma galīgas atrisināšanas noziedzīgajā iecerē.
Ko tas nozīmē, šķiet nav jāpaskaidro. PSRS jau sen saprata, ka nacionālās „īpatnības” ir traucējošas un tas pavisam skaidrs kļuva trīsdesmito gadu represijās, kurās tika likvidēts liels skaits padomju valstī dzīvojošo latviešu. Līdz nākamajām akcijām un nāves sodiem bija atlicis nedaudz laika un jau 1940.gadā pēc sarkanās armijas ienākšanas Latvijā latviešu un arī citu tautību personu sodīšana atsākās.
Sekoja 14.jūnija izvešana, bet tālākās padomju represijas uz laiku pārtrauca vācu okupācija. Karam atgriežoties Latvijas teritorijā, tās atsākās un turpinājās daudzus gadus. Svarīga sastāvdaļa tajā bija padomju čekistiskās varas cīņa pret latviešu nacionālajiem partizāniem. Vēlākajos gados, par ko liecināja sveštautiešu organizētais pieplūdums, tika iecerēta pakāpeniska latviešu padarīšana par minoritāti pašu zemē un miermīlīga rusifikācija. Arī 1949.gada izsūtīšana bija tikai daļa no daudznacionālās valsts ilglaicīgā „draudzīgā” plāna, no kura varēja atbrīvoties tikai pēc astoņdesmito gadu nogales dziedošās revolūcijas un valstiskuma atjaunošanas 1991.gadā.
Par šo vēsturi varbūt varēt arī pārlieku „necepties”, ja vien dažādas pazīmes Krievijā nevedinātu uz pārdomām par jaunu Staļina laiku atgriešanos. Iespējams, tikai sakritības dēļ tieši 25.martā Latvijas ziņu lentēs parādījās Krievijā veiktās aptaujas rezultāti, kas apliecināja faktu, ka vairāk nekā puse šīs valsts iedzīvotāju tautu slepkavas Staļina veikumu vērtē pozitīvi. Tas pavisam vienkārši nozīmē atbalstu miljoniem cilvēku noslepkavošanai, Baltijas valstu neatkarības iznīcināšanai un represijām pret šo valstu iedzīvotājiem. Šāds noskaņojums iet roku ar atbalstu mūsdienu Staļinam jeb prezidentam Vladimiram Putinam. Šis atbalsts nav kaut kādas abstraktas simpātijas, tas nozīmē pavisam skaidru jā Putina īstenotajai naidīgajai politikai. Tieksme pēc stingrās rokas, skumjas par „labo” bezmaksas dzīvi Padomju Savienībā, impēriskās krievu nācijas „pazemojums”, zaudējot noteicošo lomu „brālīgajās” PSRS republikās, ko papildinājusi skaudība pret Rietumiem par viņu mūžīgo pārsvaru it visās jomās (sākt no vīnkopības līdz autobūvei) likusi atdzimt pieklusušajai agresijai.
Tādēļ nav pārsteigums par lielo atbalstu Putina propagandai un militārajiem izlēcieniem. 9.maija kults ļāvis panākt atbalstu militārajai Krievijas agresijai mūsu dienās, piemēram, karadarbībai pret Ukrainu. Vienlaikus tas darbojas arī pretējā virzienā, stiprinot karošanas un militārisma kultu ilgā laika posmā no pagātnes līdz mūsu dienām.
Ar izmaiņām Krievijā jārēķinās un, R.Vējoņa vārdiem runājot, jādara viss iespējamais, lai 25.marts neatkārtotos. Tieši tāpat kā Donbasā tagad rīkojas ukraiņi. Der zināt, ka izsūtījumā tieši kopā ar ukraiņiem atradušies tūkstošiem latviešu, lietuviešu un igauņu. Arī jāsaprot, ka viņus Staļina režīms represēja tikai tādēļ, ka viņi bija ukraiņi, latvieši, lietuvieši un igauņi.
