Rezultātā liela daļa vēlētāju nesaprot pat to, kas norisinās kaimiņvalstī Ukrainā, un spēj ievēlēt prokrievisku prezidentu.
Šie vēlētāji mierīgi noticējuši pērnā gada nogalē ievēlētā Igora Dodona solījumiem “sakārtot” attiecības ar Kremli un tagad paļaujas uz to, ka atkal kā padomju laikos dzīvos “zaļi”.
Daudziem moldāviem vēl gaišā atmiņā saglabājies tas, kā tolaik par savā dārzā novākto augļu ražu, kas pārdota Krievijā, tikuši pie žigulīša un ciešami nodzīvojuši līdz nākamajam gadam.
Iespējams, šos pārsvarā vidējā un vecākā gadagājuma Moldovas iedzīvotājus nav viegli pārliecināt, ka tieša atgriešanās šādā “sapņu” zemē nav iespējama. Kaut vai tādēļ, ka tagad Krievijas tirgū moldāvu āboliem, vīnogām un vīnam ir daudz spēcīgu konkurentu, nemaz nerunājot par to, ka ne jau moldāvu sabiedrības labklājības vairošana varētu interesēt Kremli.
Jaunais Moldovas prezidents par paša teiktā atbilstību patiesībai nav paredzējis rūpēties. Tā liek domāt viņa paustā nepatiesība un melošana kopā ar Krievijas prezidentu. Nesenās vizītes laikā Maskavā Dodons norādījis, ka kontakti ar Eiropas Savienību neko labu neesot atnesuši Moldovai, tādēļ esot nepieciešams paplašināt attiecības ar Krieviju un citām bijušajām PSRS republikām. Lai nākotnē varētu pamatot stratēģiskās partnerības attīstību ar Krieviju, anulējot vienošanos par asociāciju ar Eiropas Savienību (ES), Dodons pilnīgi brīvi manipulējis ar faktiem. Viņš apgalvojis, ka Moldova nav spējusi nostiprināties ES tirgū, vienlaikus zaudējusi noietu Krievijā, bet eksports uz ES samazinoties.
Taču skaitļi rāda, ka Moldovas valsts galva nav runājis patiesību.
Jau kopš 2006.gada Moldovas tirgus ir pārorientējies uz ES, bet 2016.gada jau 65% moldāvu preču eksportēts uz ES un tikai 21% uz Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) valstīm - bijušajām PSRS republikām, no tiem Krievijas daļa bijusi vien 12%.
Pagaidām gan Dodonam nav tiesisku līdzekļu, lai ietekmētu valsts ārpolitisko kursu.
Pie tādiem prezidents plāno tikt, ja iespējamajās parlamenta ārkārtas vēlēšanās pārliecinošu uzvaru izdotos iegūt viņa pārstāvētajai sociālistu partijai.
Redzams, ka pretrietumnieciskā retorika ieņēmusi stabilu vietu Moldovas prezidenta darba kartībā. Atgriezies no Maskavas, Dodons negatīvi izteicies par NATO sakaru biroja klātbūtni Kišiņevā, uzsverot konstitūcijā jau tā fiksēto Moldovas republikas neitrālo statusu. Savukārt par krievu militāro klātbūtni Piedņestrā Dodons piebalso Maskavai, norādot uz vienošanos nepieciešamību starp Kišiņevu un Tiraspoli, to īstenojot vienlaikus ar “miera uzturētāju” izvešanu. Eksperti, kas norāda uz moldāvu interesēm atbilstošu modeli, apgalvo, ka vispirms esot nepieciešams izvest krievu kontingentu un tikai tad iespējams runāt par vienošanos ar Piedņestru.
Daudz jautājumu izraisījusi arī Dodona tikšanās ar “Gazprom” vadību un paustā gatavība atzīt Moldovas parādu “Gazprom” par piegādāto gāzi 6,5 miljardu dolāru apjomā (pie kam 6 miljardi ir Moldovas nekontrolētās Piedņestras parāds).
Līdz šim Kišiņeva nav piekritusi uzņemties šo separātistu parādu, paturot iespējas atsaukties uz starptautiskajām tiesībām un saukt to par “odiozu” jeb “neliģitīmu parādu”, jeb neatzītā Piedņestras režīma parādu. Ja Moldova piekritīs to samaksāt, “bezmaksas gāze” separātistiem uzgulsies uz moldāvu pleciem – aptuveni rēķinot – ap 250 eiro uz katru valsts iedzīvotāju. Lieki teikt, ka Moldovas budžetam tas būtu nepaceļams smagums. Arī tas ir jautājums, par ko vajadzētu nopietni informēt šīs valsts iedzīvotājus, taču tas ir Dodona politisko oponentu pienākums.
