Atis Klimovičs: Pieredzējis ukraiņu virsnieks neredz galu karam

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Trīs pilni gadi jau pagājusi kopš kara sākuma Ukrainas austrumos, un pagaidām no pazīstamiem ukraiņu ekspertiem, žurnālistiem un militārpersonām, kas izprot karaspēka darbību nozīmi, nav dzirdamas atziņas par drīzu karadarbības beigšanos. Drīzāk pretēji, pārsvarā izteikti piesardzīgi spriedumi par iespējamo karadarbības paplašināšanos.

Viens no bijušajiem automaidana vadītājiem, Ukrainas bruņoto spēku aeroizlūkošanas majors Jaroslavs Gončars intervijā lietpratīgi nosaka: “Žurnālistiem, kas brauc šurp, lai rakstītu par karu, to nāksies darīt vēl ilgi. Iespējams ir viss, jo skaidrs taču, ka ar neatkarīgu Ukrainu Maskavā neviens nav gatavs samierināties”. Šādu prognožu pamatā likta ukraiņu virsnieka personīga kara pieredze, regulāra situācijas un izlūkdatu analīze.

Var teikt, ka šajā Ukrainas atbrīvošanās karā – arī tā iespējams nosaukt pretestību Maskavas centieniem paturēt savā kontrolē šo valsti – J.Gončars atrodas kopš paša sākuma, kad norisinājās Cieņas revolūcija. Vaicāju, kad viņš pats personīgi sapratis, ka sāksies karš? Tas esot noticis pēc tam, kad ticis atbrīvots kāds viņa biedrs, kas bija nokļuvis tā saucamo separātistu gūstā. “Tolaik vēl nenorisinājās sevišķi nopietnas sadursmes. Viņš bija tā nomocīts, turēts pieķēdēts pie radiatoriem, abi kāju ceļi bija sašauti. Lūk, tad es sapratu, ka tas nozīmē karu,” sacīja majors.

Viņa darba ikdiena ir saistīta ar dienestu vienībā, kas apgādā ukraiņu karavīrus ar gandrīz vai pašu svarīgāko – informāciju par pretinieku. Tagadējā karā tam, pēc J.Gončara domām, ir izšķiroša nozīme.

“Trīs gados izlūkiem izdevies gūt ievērojamu progresu, krietni pietuvoties pretinieka – krievu līmenim. Majora stāstītajā apstiprinās citu karojušo ukraiņu atziņas, ka Krievijas armiju nedrīkst nenovērtēt. Tomēr tas nenozīmējot, ka tā būtu neuzveicama.

Apakšpulkvedis Jurijs Jegorovs vismaz pagaidām karā atgriezties nav paredzējis. 2014.gadā viņš bijis 13.Čerņigovas teritoriālās aizsardzības bataljona komandiera vietnieks, piedalījies vairākās kaujās, un par to laiku viņam ir sakrājies daudz stāstāmā.

Ne reizi vien nācies saskarties ar pilnīgi nepārprotamu nodevību.

Tā noticis pavisam netālu no Staņicas Luganskojes ciema, kas atrodas netālu no Luganskas. Vienība atradusies pozīcijās ceļu krustojumā pāris kilometrus pirms ciema. Tur bijušas drošas zemnīcas, arī bruņutehnika izvietota atbilstošos ierakumos. Reiz apakšpulkvedis saņēmis no savas tiešās pavēlniecības rīkojumu mainīt vienības atrašanos vietu, pārceļoties apmēram kilometru tālāk. Sapratis, ka tas neko labu nenozīmējot, taču saprotamā kārtā pavēli neesot varējis ignorēt. ”Liku nostāties saviem karavīriem un teicu, ka ar mani kopā ies tikai brīvprātīgie. No ierindas ārā iznāca trīsdesmit trīs vīri. Tehniku, protams, atstāju uz vietas. Un aizgājām.” Kad sasnieguši ar pavēli noteikto vietu, J.Jegorovs nopietni teicis, lai visi cenšoties ierakties, cik vien spēka. Pagājušas kādas divas stundas un tad sācies.

Apšaude ar 150 milimetru lielgabaliem, šauts ticis no Krievijas teritorijas.

Abi ar J.Jegorovu esam nokļuvuši tieši liktenīgās apšaudes vietā. “Liktenīgās tādēļ, ka man nezināmā kārtā neviens no mums netika nogalināts. Krievi “pucēja” vaļā ārprātīgi, es pats no šausmām gribēju gandrīz vai kā slieka ieurbties zemē. Mani paglāba resna priede, kurā trāpīja šāviņš. Tiešām Dieva brīnums – visi palika dzīvi, vienīgi kontuzēti gan. Pēc minūtēm divdesmit apšaude beidzās, pretinieks saprata, ka esam viņu piemuļķojuši – tādā veidā, neņemot līdzi tehniku, biju to izglābis no sadedzināšanas.” “Reiz man zvana no štāba pa mobilo telefonu un saka, lai nosaucu savas vienības koordinātas. Atbildēju tam ģenerālim, ka atrodos kauju zonā un šādu informāciju, kurā droši vien noklausās pretinieks, nevaru viņam sniegt. Ar kaut ko tik ačgārnu sastapāmies bieži, bet tad jau arī iemācījos atbildēt. Vienkārši visus ar bieziem vārdiem pasūtīju un bija miers!” J.Jegorovs par savu atrašanos frontē mājiniekus netika informējis, cenšoties lieki neuztraukt, taču “slēpšanās” beigusies, kad radinieki viņu pazinuši kādas ukraiņu televīzijas sagatavotajā sižetā. Arī viņš bijis visai nopietni ievainots, taču ar ukraiņu mediķu palīdzību spējis atgūties.

Ne visiem atgūšanās no kara sokas vienādi, dažs šķietami it kā nemaz nebūtu tajā bijis, bet cits vairs neatrod sev vietu mierīgajā dzīvē.

Viens no tādiem, iespējams, ir bijušais kiborgs (Doņeckas lidostas aizstāvis) Andrejs. Satiekamies ar viņu valsts rietumdaļas pilsētā Luckā. Pirms neilga laika viņš atgriezies no Donbasa, kur piedalījies kara veterānu uzsāktajā separātiski noskaņotās teritorijas blokādē. Viņiem neesot saprotams, kā vienlaikus iespējams karot un tirgoties ar Lugansku un Doņecku. Vaicāju, vai Andrejs nevēlas parakstīt līgumu ar Ukrainas armiju un doties atpakaļ uz kara zonu. “Nē, man tāda karošana, kāda tur norisinās šobrīd, nav vajadzīga. Sēdi un gaidi, kamēr tev uzšaus virsū!”

Kā var noprast, Andrejam arī nav vēlēšanās atrast darbu civilajā dzīvē, lai gan pirms kara ieguvis labu lauksaimniecisko izglītību. “Melnie” nākot virsū vakaros, kad viņš viens pats atrodoties mājās. Uz jautājumu, kādas situācijas viņiem frontē bijušas visemocionālākās, Andrejs atbildēja: “Tā grūti pateikt, viss atkarīgs no atsevišķa cilvēka. Es, piemēram redzēju, kā viens no mūsējiem tika “izslēgts” no aprites. Netālu sprāga šāviņš un sarāva gabalos vienu karavīru. Tad, lūk, daļa no viņa sejas tika uzsviesta uz minētā cilvēka automāta. Un zini, kas ar viņu notika, viņš sāka klanīties. Pusotru stundu – sēdēja, tad pieliecās un tad atkal iztaisnojās. Viss, tas vairs nebija karavīrs, ar viņu bija cauri. Bet viņš taču jau iepriekš bija atradies apšaudēs….”  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti