Atis Klimovičs: Par ukraiņu karavīriem sniegā un vējā

Tādās uz ārā iešanu pagalam nevilinošās dienās kā aizvadīto Lieldienu laikā vēl jo vairāk rodas vēlēšanās domās atgriezties pie Ukrainā satiktajiem karavīriem. Un, atrodoties sava Rīgas dzīvokļa ērtajos apstākļos, iztēloties, kā sniegā, lietū, vējā un dubļos klājās daudziem no viņiem. Ierakumos, kur drošību var sameklēt ar baļķu kārtām un citiem materiāliem nostiprinātās zemnīcās, kur atrodas gultiņas divos stāvos, jādežūrē dienu un nakti. Turklāt jābūt gataviem, ka ik brīdi var nosvilpt lode vai nokaukties mīna. Frontē nav mierīgi un tieši beidzamajās dienās no krievu atbalstīto separātistu puses apšaužu skaits ievērojami pieaudzis.

Par šiem ukraiņu karavīriem jāatgādina kaut vai tādēļ, ka nekas nav beidzies.

Nav pazīmju, ka būtu noslēdzies Putina uzsāktais karagājiens. Tā varētu uzskatīt vien tad, ja Krievijas okupācijas spēki tiktu izvesti no Donbasa un Krimas. Pagaidām par to nekas neliecina, drīzāk valdošo ekspertu izteikumi mudina domāt, ka esošā situācija varētu saglabāties krietni ilgi.

Tomēr virkne speciālistu atzīst, ka neesot garantiju arī pret plašas karadarbības atsākšanos. Par to, pēc dažu ekspertu un blogeru domām, liecinot virkne krievu darbību. Lūk, dažas no tām: apgādes ceļu izveidošana paralēli Ukrainas robežas no tās austrumu daļas līdz dienvidiem, bruņojuma un armijas daļu izvietošana tās tuvumā, likuma pieņemšana par armijas izmantošanu ārpus valsts.

Lai gan Krievijas resursi pilnībā atļauj sarīkot provokācijas vairākās valstīs un vest lielāku vai mazāku karadarbību, nenoliedzams ir fakts, ka Ukraina ir piesaistījusi zināmus krievu militāros resursus. Tas jau kopš karadarbības sākuma ļāvis atzīt, ka atdzimstošā un vienlaikus no jauna veidojamā ukraiņu armija aizstāvējusi ne tikai savas valsts brīvību, bet arī citas Eiropas valstis. Vispirms jau tieši Baltijā un Poliju.

Lai gan Polijas Ārlietu ministrijā neoficiālā sarunā pērnā gada nogalē man to nosauca par pārspīlējumu, tas tomēr drīzāk ir tieši tā. Var teikt arī, ka

krievu invāzija Ukrainā ir devusi laiku pārdomām, lai militārie speciālisti pie mums un pārejās NATO dalībvalstīs saprastu, kas uzlabojums alianses austrumu teritoriju aizsardzībā.

Viens ir skaidrs, ka zaļo cilvēciņu brīva darbošanās Baltijas valstīs netiks pieļauta – saruna ar viņiem būšot īsa, tā iespējams noprast pēc Latvijas bruņotajos spēkos veiktajām apmācībām.

Novērojumi Ukrainas braucienos kopš 2014.gada vasaras ļāvuši sameklēt atbildi, kādēļ Krievijas vāji slēptais iebrukums šajā valstī izsaucis tik lielu vienprātību (protams, ne jau 100%), ka nav citas izvēles kā vien ar ieročiem rokās aizstāvēties. Vairs nav pārsteidzoši satikt pazīstamus ukraiņu māksliniekus un rakstniekus (iepriekš viņus labā nozīmē varēja dēvēt par internacionālistiem), kas tagad atklāti un mierīgi pasaka, ka Krievija viņiem vienkārši neeksistējot. Mākslinieks un rakstnieks Less Podervjanskis, kam allaž padomā kāds joks, reiz uz žurnālistu nopietno jautājumu par to, kāda ir ukraiņu nacionālā ideja, atbildējis īpaši lakoniski – At….ties! (tas ticis domāts moskaļiem – kā Ukrainā nievājoši dēvē krievus).

Jau 2014.gada decembrī laimīgs gadījums man ļāva iepazīties ar pamatā krieviski runājošiem ukraiņiem no tagad separātistu rokās esošās Luhanskas. Viņiem bija veicies – bija izkļuvuši no dzimtās pilsētas, kur viņiem draudēja briesmas, un iestājušies brīvprātīgo bataljonā "Aidar". Vairāk nekā gadu viņi karoja pret okupantiem. No šiem vīriem uzzināju, ko realitātē nozīmē tā dēvētā “krievu pasaule”.

Līdz ar Krievijas militāristiem uz Donbasu bija atnākusi visaptveroša noziedzīga patvaļa, kurā nekas netika respektēts – pat cilvēka dzīvība, kur nu vēl īpašums. Vienu no ukraiņu pusē karojošajiem karavīriem, iepriekš sekmīgu Luhanskas uzņēmēju, jaunā krievu vara bija aptīrījusi pilnībā – viņam pilnīgā mierā tika atņemts dzīvoklis, automašīna un uzņēmuma iekārtas. Kadiks, tāds bija viņa segvārds, bija principiāli pret tādu “varu”, kas vēlas uzspiest Ukrainai atbilstošu “kārtību”, kurā nav vietas likumam, bet jebkurš cilvēks tiek uzskatīts par nebrīvu un atkarīgu objektu. Lieki piebilst – līdzīgi kā Padomju Savienībā.   

Saistītie raksti
1 komentārs
Jānis Krūmiņš
Autora aprakstīto krievu pasauli ar to pavadošo vardarbību, tumsonību un postu rekomendēju saukt par rašismu, īsi un skaidri, tā pat kā citus sociālistiskā terora režīmus, piemēram fašisms, maoisms, nacisms.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti