Pat neatkarīgi no tā, ar ko noslēgsies Rimšēviča lieta, kas, protams, mūsu valsts tēlam savu darvas piku jau paspējusi uzmest, tā nespēs nodarīt teju vai apokaliptiskus zaudējumus. Nespēs tādēļ, ka Latvijas valsts ir daudz lielāks veselums ne tikai par minēto augsto bankas prezidenta amatu, bet arī visu Ministru kabinetu un parlamentu kopā.
Ar savu pagātni, tagadni un nākotni, ar sabiedrības lielāko daļu, kam zagšana un korupcija šķiet kategoriski nepieņemama, taču, par nelaimi, tā pagaidām nav spējusi atrast īsto ceļu, kā būtiski uzlabot situāciju valstī. Ceļš uz taisnīgu (maksimāli) valsts iekārtu (kādēļ necensties mācīties no Somijas?) nav viegls, un mēs vienkārši esam tur, kur esam. Pārejas laiks izrādījies daudz ērkšķaināks, nekā vairums domājis līdz šim.
Droši vien nepieciešams izaudzināt vēl vienu paaudzi, lai Latvija pieredzētu patiesas pārmaiņas, lai mūs vairs nenāktos saukt par postpadomju jeb pārejas perioda valsti.
Taču arī pārejas periods kā tāds ir pilnīgi normāla vēsturiskā procesa diktēta realitāte, vienīgi citās valstīs tas ir īsāks, bet citās garāks.
Apskatīsimies uz daudzu šeit Latvijā kritizēto Ukrainu, kas faktiski vai smok no vietējo oligarhu valdīšanas. Tas, protams, atbilst patiesībai. Un tomēr, arī tur redzams pārejas un nacionālas valsts veidošanās posms, tikai lēnāks nekā pie mums. Un vai tādēļ šī valsts nav normāla? Te gribas atsaukties uz neseno interviju ar pazīstamo ukraiņu žurnālistu Vitāliju Portņikovu, kas sarunā ar saviem tautiešiem norāda: “Ko mēs šeit gribam izveidot? Bagātu un ārkārtīgi pārtikušu valsti? Nē. Mēs vispirms gribam radīt normālu, demokrātisku un ukrainisku valsti.”
Var saprast ukraiņu žurnālista aizkaitinājumu par Rietumu norādēm Ukrainai uz šajā valstī pastāvošo korupciju, kas bremzējot straujāku integrāciju. "Bet ko lai tad saka par Latviju ar tās oligarhiem Lembergu un Šķēli? Un par to, ka Latvija visu laiku tikusi uzskatīta par vietu, caur kuru tikusi atmazgāta Krievijas nauda? Vai Latvija tādēļ labāk atbilst dalībai Eiropas Savienībā?”- tā uz manu vaicājumu par oligarhāta valdīšanu Ukrainā atbildēja V.Portņikovs.
Pašreizējā Rimšēviča lietas "nesmukuma" sakarā derīgi atcerēties pavisam neseno krīzi Grieķijā. Tās karstākajos brīžos tika izteiktas pat pavisam dramatiskas prognozes šai dienvidu zemei, un ko redzam tagad? To pašu, nedaudz sakārtotāku valsti, kas nekur nav pazudusi. Var skaidri teikt, ka arī Latvija nekur no savām robežām nepazudīs. Tā pārlaidīs negaisus pavisam droši. Nav tā, ka šis "nesmukums" domājošos Latvijas pilsoņos izsauks vilšanos savā valstī, kā to apgalvo profesors Juris Rozenvalds.
Par katra Latvijas iedzīvotāja galveno atbildi, atceroties šī gada īpašo nozīmību, lai kļūst pārdomāti un rezultatīvi soļi ikkatras dienas garumā, tā sagaidot 18.novembra svinības.
Bet ne mazāk būtiski, lai atrodam sevī spēkus kļūt par tālredzīgākiem “vienkāršajiem” vēlētājiem, kas beidzot mācēs un spēs ietekmēt politiskos procesus.
Lai izdarām pārdomātāku izvēli rudenī Saeimas vēlēšanās. Lai tas kļūtu par soli uz tādu valsti, par kuru vairākums teiktu, ka tā patiesi ir "mana valsts". Bet I.Rimšēvičam derētu padomāt, cik daudz izdarījis viņš pats, lai lielākā daļa patiesi tā arī domātu par Latviju.
