Atis Klimovičs: Nevajag mulsināt ar aicinājumu par tautas vēlētu prezidentu

Ilgāku laiku par Latvijas valsts prezidentu Raimondu Vējoni nebija dzirdams gandrīz nekas, tik vien daža īsa vēsts par tikšanos ar kādu viesi no Azerbaidžānas vai citas līdzīgi eksotiskas valsts pārstāvi. Tad atklātībā nāca dīvainā pozēšana ar kādreizējo ietekmīgo uzņēmēju un politiķi Aināru Šleseru vakariņās Apvienotajos Arābu Emirātos.

Un tas gandrīz vai viss, līdz, “padomdevēju” mudināts sevi padarīt pamanāmāku, valsts galva pirms Jāņiem nāca klajā ne vien ar aicinājumu Saeimas deputātiem ražīgāk pildīt savus pienākumus, bet arī nopietni padomāt par Valsts prezidenta ievēlēšanu visas tautas balsojumā. It kā loģisks un pārlieku vienkāršam skatītājam domāts vēstījums – to, ko nespēj izdarīt savstarpējos cīniņos iegrimušie partiju pārstāvji, varēs par labu vērst ar plašākam pilnvarām apveltīts visas tautas amatā ielikts prezidents. Un punkts, jo paklausoties ikdienišķās šīs pašas tautas sarunās, daudziem tā vien šķiet, ka jānāk kādam stiprajam tēvam, kas visu zinās labāk un ka tad lietas uzreiz ritēs pareizajā virzienā.

Līdz rudenim ir laiks, lai sabiedrība sakārtotu savas domas šajā svarīgajā jautājumā, taču jau tagad kā pirmie savu noliedzošo attieksmi pret R.Vējoņa iniciatīvu izteikuši atsevišķi politiķi un politologi.

Var piekrist Eiropas Parlamenta deputātam Robertam Zīlem, kura vērtējumā tautas vēlēta prezidenta gadījumā pastāvot risks iegūt Kremlim labvēlīgu personu.

Tagad pēc pašvaldību vēlēšanām, kad dažviet redzama “interesantu” koalīciju veidošana, - kas zina, kādi sabiedrotie var vienoties par savstarpēji pieņemamu prezidenta kandidātu.

Labs piemērs, lai ieklausītos R.Zīles brīdinājumā, ka Maskavai simpatizējoša prezidenta izvēles gadījumā var izveidoties sarežģīta situācija, ir cita PSRS sastāvā bijusī republika Moldova.

Tur amatā nokļuvis tieši šāds politiķis, kas centīgi iepretim parlamenta proeiropeiskajam kursam demonstrē atklātu nepatiku pret Rietumiem – gan Eiropas Savienību, gan NATO. Grūti prognozēt, ar ko noslēgsies cīņa starp šīs valsts prezidentu Igoru Dodonu un parlamentu, kura noteikšanā ir konstitucionālo jautājumu izlemšana. Visdrīzāk, promaskaviski noskaņotais valsts galva nespēs izdarīt izmaiņas Moldovas virzībā, taču jau tagad ir redzams, ka viņam izdevies ievērojami pabojāt politisko atmosfēru valstī.

Latvijā, iespējams, visai populāro viedokli par stingrās rokas valdīšanas priekšrocībām veidojis mīts par labajiem pirmsokupācijas Ulmaņa laikiem,

kas sākušies ar 1934.gada maijā pārtraukto partiju “ņemšanos”. Lielā mērā pozitīvo iespaidu radījuši tā laika aculiecinieki, kuru lielākā daļa savu dzīvi līdz nokļūšanai padomju okupācijā vērtē visai optimistiski. Vairāku gadu garumā, intervējot vairākus desmitus cilvēku, kas 1940.gadā bija vēl bērni, pusaudži vai jaunieši, nav nācies dzirdēt kritiskus izteicienus no viņiem par savu dzīvi. Arī par tā laika skatījumu uz savas ģimenes perspektīvām.

Tomēr objektīvāka skata iegūšanai vēlams personiskās atmiņas papildināt ar profesionālo vēsturnieku pētījumiem. Kā nesenāko iznākušo darbu iespējams minēt Aivara Strangas pētījumu “Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika (1934–1940)". Tas noteikti liks skeptiski vērtēt Ulmaņa veiktās izmaiņas valsts saimnieciskajā dzīvē pēc parlamentārās iekārtas likvidēšanas. Vēsturnieces Inetas Lipšas vērtējumā: ”Analizētais jauno faktu materiāls liek nobirt bez barotnes palikušajām “vīģes lapām”, ar kurām līdz šim sevi piesedza mīts par Ulmaņlaikiem kā zelta laikiem Latvijas valstiskuma vēsturē.”

Lai nu kam, bet Latvijas prezidentam šobrīd ir daudz iespēju aktīvi darboties publiskajā politikā. Un tikai paša R.Vējoņa un viņa palīgu ziņā, kādēļ tas netiek izmantots.

Jāpiekrīt publicistam Otto Ozolam, kas vēršas pie prezidenta ar jautājumu, kādēļ viņš klusē un nekādi neizsakās par žurnāla “Ir” publicētajām oligarhu sarunām.

Jāšaubās, vai R.Vējonis to nedara nepietiekamo pilnvaru dēļ.

Kur citi prāvai sabiedrības daļai aktuālie jautājumi, par kuru risināšanu būtu iestājies prezidents? Varbūt viņam un valsts galvas padomniekiem derīgi izlasīt dzejnieka Aivara Eipura pārdomas par vajadzību atgriezties pie Valsts kultūrkapitāla fonda kādreizējā finansēšanas modeļa. Tā prezidentam rastos pamatots iemesls iniciatīvai un tā tiktu atbalstīta – turklāt tagad pirms valsts simtgades. Galvenais – lai to darītu, nav jāmaina prezidenta ievēlēšanas kārtība.    

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti