No vienas puses, labi gribēta un pareizā laikā iecerēta vizīte, bet, no otras, samiernieciska nevēlēšanās aizstāvēt Maidanu, kas tagad kļuvis par apzīmējumu bezkompromisa cīņai par tautas pastāvēšanas tiesībām. Diezin vai notikumiem Latvijas premjeres, „Vienotību” pārstāvošās Laimdotas Straujumas kabineta tuvumā būtu lemts noritēt, kā to visi redzēja, ja ministru lokā valdītu izpratne par šīs nelielās izstādes un Maidana notikumu nozīmīgumu.
Turklāt, ne jau tikai Ukrainas, bet visas Eiropas mērogā. Arī Ārlietu ministrijas oficiāli paustā pozīcija „nebūšanu” laikā ar fotoizstādi bija nedaudz dīvaina. Tā vietā, lai aizstāvētu izstādes sarīkošanu Rīgas centrā, ministrijas pārstāvis nevarīgi taisnojās par tās izveidotāja Sergeja Meļņikova skandalozajiem izteikumiem.
Politiskā vandālisma aktam kaut nedaudz vajadzētu atvērt acis Straujumas valdībai, meklēt papildus atbildes uz jautājumiem par Maidana notikumiem, Krievijas īstenoto Krimas aneksiju un iebrukumu Donbasā. Šis nav īstais laiks mierīgam darbam, arī mūsu „iekarojumi” jeb atgūtā neatkarība nav tāda „manta”, par kuru varam būt simtprocentīgi droši. Šī apgalvojuma patiesumu precīzi parādījis Kremļa iebrukums Ukrainā, kas saskārusies ar reāliem draudiem savai pastāvēšanai.
Uz to ukraiņi atbildējuši ar pārsteidzošu vienotību un drosmi, kam Kremlis nebija gatavs, un tādēļ karadarbībā iestājies klusums. Faktiski visos Ukrainas sabiedrības līmeņos uzskata, ka Krievijas prezidents karu atsākšot. Tā nākoties domāt, jo tā ir cīņa, no kuras vairs nav iespējams izstāties.
Tajā nav runa par to, cik lielu daļu Ukrainas teritorijas varētu sagrābt Putins. Tā ir cīņa, kurā par sava „pasaules uzskata” eksportu iesaistījušies miljoniem (par laimi šobrīd liekākā daļa pie televizora) Krievijas iedzīvotāju.
Tā paredz šī uzskata jeb tā saucamās „krievu pasaules” kārtības iedibināšanu citur. Ko tā nozīmē, miljoni apzinās vāji, lai gan Kremļa ideologi pateiktu – tādas pašas kārtības izplatīšanu kā Krievijā (protams, nenosaucot to par autoritāri kleptokrātisku). Tā ir bandītiski krimināla valsts režīma izveidošana, ko ukraiņi noraidīja vispirms Kijevas centrā, bet vēlāk aizsargāšanās kaujās Donbasā.
Iestāšanās par ukraiņiem un Maidanu Latvijā nav tikai diplomātisks solidaritātes žests. Vispirms tā ir jēdzienu un notikumu izskaidrošana pašiem sev un arī savas Latvijas drošības stiprināšana. Esot kopā ar ukraiņiem, neļaujot krievu agresoriem gūt virsroku Ukrainā, stiprinām drošību arī Latvijā. Brīvība un demokrātija ir sargājama, taču to jāmāk nodrošināt.
Pienācis laiks arī saprast, ka Ukrainā iebrukušais Krievijas režīms izplata fašistisku ideoloģiju. Tā kalpībā strādā tūkstošiem „žurnālistu”, „rakstnieku” un „vēsturnieku”, kas veido TV programmas, saražo simtiem rakstu darbu, kuros attaisnota Krimas aneksija un pamatots uzbrukums ukraiņu „fašistiem”, arī „pamatota” Baltijas „atbrīvošana” 1940.gadā. Moderno tehnoloģiju laikmetā ar TV kanālu translēšanas pārtraukšanu un drukāto darbu aizliegšanu uz lieliem panākumiem nenākas cerēt, tomēr tā būtu skaidra norāde, ka pie mums nav atļauta fašistiskas produkcijas izplatīšana. Latvija ir jāsargā daudz nopietnāk.
