Šāds acīmredzot arī bijis vācieša galvenais vēstījums baltiešu politiķiem pirms NATO samita Varšavā. Tajā grūti sameklēt konstruktīvu pieeju, kas būtu vērsta uz Krievijas agresijas novēršanu Ukrainā. Nekā no tā, drīzāk pretēji – agresora iedrošināšana, kas to atbilstoši novērtējis un ne vismazākā mērā negrasās kaut ko labot savā uzvedībā.
Vācijas ārlietu ministram derētu atcerēties, ka sankcijas ieviestas pat nevis par karadarbību Donbasā, bet gan jau par Krimas aneksiju.
Lieks jautājums – vai no starptautisko tiesību viedokļa Ukrainai piederošajā pussalā kaut kas ir mainījies?
Tik vien tas, ka tur aizvien lielākā skaitā kā citās pierobežas teritorijās (Kaļiņigradas apgabals) tiek izvietotas dažādas Krievijas armijas vienības. Krievijas prezidents Vladimirs Putins pagājušā nedēļā netieši atbildējis Šteinmeieram ar brīdinājumu, ka Donbasā šaušana turpināšoties, kamēr Kijeva neizdarīšot visu nepieciešamo, tajā skaitā nebūs atbrīvojusi visus tā saucamos Donbasa separātistus no kriminālatbildības. Šādi runā un izturas tie, ko mēdz saukt par lielceļa laupītājiem, bet to Vācijas ārlietu ministrs nesaprot un turpina bruģēt ceļu Kremļa agresivitātei.
Diezin vai viņa izteikumus par sankciju atcelšanu Ukrainā uzskatīt par pamatotiem. Pagājušā nedēļā bijis labi redzams, ka šādām runām nav pamata. Karš Donbasā turpinās – nogalināti desmit ukraiņu karavīri, divas reizes vairāk ievainoti. Kritis pat kādas ukraiņu brigādes komandieris.
Skaidrs, ka Vācijas ārlietu resora priekšnieku vada kāda cita loģika un tā, visdrīzāk, tikusi pausta svinīgajā Verdenas kaujas piemiņas pasākumā ar kancleres Angelas Merkeles un Francijas prezidenta Fransuā Olanda piedalīšanos. Galvenajā vēstījumā uzsvērta abu lielo valstu atbildība par miera saglabāšanu pie Eiropas robežām.
Saprotami centieni, taču neatstāj sajūta, ka Eiropas Savienība nav pietiekami pūlējusies apturēt karu Ukrainā. Diezin vai nesen kritušo ukraiņu karavīru radinieki piekristu apgalvojumam par Eiropas lielo ieguldījumu kara pārtraukšanā.
Drīzāk tā bijis par maz. Pat, ja nav bijis dūšas piegādāt bruņojumu ukraiņiem, Eiropas Savienība (ES) varētu būt ievērojami aktīvāka ar savām sabiedriskajām attiecībām. Kur nepārtrauktie Krievijas nosodījumi par agresiju? Der atcerēties, ka arī noziedznieka publiska kaunināšana ir svarīga viņa savaldīšanas sastāvdaļa. Krievu atbalstītie bandīti Donbasā regulāri pārkāpj Minskas vienošanos – izmanto smagos ieročus, bet ES par to Maskavu nenosoda.
Tā vietā vācu ministrs kā Kremļa advokāts stāsta par grūtībām ES dalībvalstu vidū vienoties par sankciju turpināšanu, taču faktiski atklāj, ka tieši Berlīne ir viens no nestabilākajiem posmiem. Droši vien līdzās Budapeštai un Atēnām.
Bez ironijas par Šteinmeiera vizīti Baltijā nevar pieminēt faktu, ka tieši Tallinas apmeklējuma dienā ar savu vēstījumu nācis klajā Igaunijas aizsardzības spēku komandieris ģenerālleitnants Riho Terrass. Viņš paziņojis, ka Baltijai nepieciešamas pretgaisa aizsardzības raķetes „Patriot”, lai atturētu Krieviju no agresijas. Skaidrs apliecinājums citam skatījumam uz to, kā šobrīd vērtējama Maskavas izturēšanās un kādi līdzekļi piemērojami tās atturēšanai no tālākas agresijas. Par to, ka igauņu komandierim ir pamats šādam priekšlikumam, nekavējoties ticis apliecināts ar četru krievu kara lidmašīnu „viesošanos” pie Latvijas ūdeņu robežas nākamajā dienā. Skaidrs treniņu un izlūklidojums.
Saprotams, diplomātiskā prakse paredz citas valodas lietošanu, un diplomātijas darba rezultātiem jābūt vērstiem miera nodrošināšanas virzienā, taču ārlietu ministrijām jāspēj notvert mirklis, kad jāmaina tonis sarunās ar agresīvu kaimiņu. Par Eiropu pirms Otrā pasaules kara atgādināts daudzas reizes un pret to vajadzētu izturēties nopietnāk nekā līdz šim.
