Tajā laikā aizvien satraucošākas ziņas pienāca no Kijevas. Nolēmu iegūt precīzāku informāciju un piezvanīju dažiem ukraiņu kolēģiem. Viņi stāstīja, ka šoreiz viss esot pavisam nopietni un liela daļa sabiedrības esot noskaņota iet līdz galam. Agresija pret studentiem Ukrainas galvaspilsētā bija izdarījusi savu, un prezidents Viktors Janukovičs acumirklī ieguvis nopietnu un apņēmīgu pretinieku, kura skaits, kā vēlāk izrādījās, mērāms miljonos. Atcerējos to šobrīd, jo pieredzēts, ka piecos gados gandrīz nekas nav mainījies, ja nu vienīgi kļuvis vēl ļaunāk. Tāda, šķiet, ir situācija mūsu reģionā Eiropas austrumos starp Baltijas jūru un Melno jūru.
Biju aprunājies ar kijeviešiem, izpētījis pieejamās vēstis par Ukrainu, un jau drīz varēju stūrēt veco dīzelīti "Mitsubishi Pajero" ārā no prāmja. Allaž tas bijis neaizmirstams brīdis, katru reizi nokļūstot Helsinkos pārņēmušas īpašas sajūtas. Iespējams, tas bija pievilcīgās apbūves atstātais iespaids, varbūt par to varu pateikties arī visu laiku populārākā Somijas pilsoņa maršala Mannerheima sarakstītajai autobiogrāfijai, dažām labām grāmatām un filmai par Ziemas karu. Un noteikti arī pazīstamajam Veines Linnas romānam "Nezināmais kareivis". Varbūt manī vienkārši ierunājās vidējais latvietis, kura apziņā Somija ir tāda valsts, no kuras vēlams daudz ko iemācīties.
6. decembra rītā neatkarības svētku dienā bija uzsnidzis viegls sniedziņš. Nelielam pulkam sanākušo par iepriecinājumu noskanēja valsts himna un Sibeliuss, ko nosvērti nodziedāja atturīgais un svinīgais vīru koris. Visi melnos mēteļos kā kraukļi ar baltām šallēm. Tā nu svētku diena bija iesākusies, un par tās spilgtāko notikumu galvaspilsētas ielās todien parūpējas skolnieki, kurus somi dēvē par studentiem. Sākumā bija lāpu gājiens, bet tad mītiņš līdzās Senāta laukumam pie Baltās baznīcas jeb Helsinku Doma.
Intervējām vairākus skolniekus un visās atbildēs bija jaušama cieņa pret neatkarīgo Somijas valsti.
No turienes braucām uz mājas ballīti pie draugiem. Tradīcijas tika ievērotas kā parasti – televizors bija ieslēgts un visi skatījās pieņemšanu Valsts prezidenta pilī. Sievietes visai jestri apsprieda uz svinīgo pieņemšanu ieradušos dāmu tērpus, daži no tiem izpelnījās atzinību, bet viens otrs skaļus un sirsnīgus smieklus. Tam kā katru gadu sekoja, iespējams, pati skatītākā somu mākslas filma "Nezināmais kareivis", kurai tagad jau ir trīs dažādas versijas. Skumji, ka pie mums ne reizi tā nav tikusi parādīta, jo dod gluži labu priekšstatu par somu sabiedrību 20. gadsimta vidū. Kā lai nepiemin romāna beigas, kad jau ir noslēdzies Turpinājuma karš ar PSRS un somi atkal zaudējuši daļu savas teritorijas: "Priha atkal pagriezās pret ugunskuru un, tajā pūzdams, sacīja: "Padomju Sociālistisko Republiku Savienība uzvarēja, taču augstajā otrajā vietā finišu sasniedza mazā sīkstā Somija." Noputēja pelni. Khihihihihi." Arī mēs tovakar smaidījām un saskandinājām šampanieša glāzes par Somijas neatkarību.
Nedaudz vēlāk 2014. gada janvārī, kad Maidana revolūcija jau norisinājās pilnā sparā, devos uz Kijevu. Tas bija neparasti auksts laiks, un to piemin daudzi, kas toziem dzīvoja un cīnījās pilsētas centrā. Aprēķināts, ka šādu cilvēku patiešām bija ļoti daudz. Tieši vai netieši, bet nepilnos trīs mēnešos Cieņas revolūcijā, kā vēlāk tika nosaukti 2013.-2014. gada notikumi, piedalījās 20% Ukrainas iedzīvotāju jeb veseli desmit miljoni. Mans draugs ukraiņu TV žurnālists Andrejs bija viens no viņiem. Bija piedalījies vairākās cīņās ar iekšlietu ministrijas spēkiem. Kad cilvēks atrodas pūlī, varot pārņemt dažādas sajūtas – pati briesmīgākā esot panika. Kad visi metas bēgt, viņš stāstīja, neesot viegli saglabāt skaidru prātu.
Andrejs bija pāris reizes izvicinājis dūres ar specvienības "Berkut" kaujiniekiem, saņēmis sitienus ar gumijas steku un līdzīgi daudziem saelpojies kaut kādu gāzi.
Gandrīz visu laiku Maidanā nodzīvoja Katrīna. Vienkārši nav varējusi tur neatrasties. Ātri kļuvis skaidrs, ka jaunajai sievietei ir mediķa dotības, un viņa kļuvusi par brīvprātīgo medmāsu. Droši vien šajā laikā sniegusi palīdzību vairākiem simtiem cilvēku. Ievainojumi bijuši visdažādākie – sasitumi, šautas brūces, saindēšanās ar gāzi. Reiz karstas cīņas laikā teltī pie viņas atnācis kāds puisis ar ievainojumu rokā. Saņēmis palīdzību un aizskrējis atpakaļ. Pagājis nedaudz laika un atkal bijis klāt. Tad nācies apstrādāt ievainojumu kājā. Kad tas bijis izdarīts, puisis pateicies un atkal devies cīņā. Ar to gan nav beidzies un, kad viņš ieradies trešo reizi – jau ar brūci galvā, Katrīna viņam stingri norādījusi, ka šoreiz pietikšot – uz barikādēm viņam vairs neesot ko darīt.
Kādu vakaru savu dzimšanas dienu Maidana tuvumā restorānā "Babajs" svinēja Maidana komandieris, tagadējais Ukrainas parlamenta spīkers Andrejs Parubijs. Pie ieejas dežurēja vairāki vīri armijas formās. Pie galda sēdēja Maidana vienību – "sotņu" komandieri, no kuriem vienu pazinu jau sen. Tas bija kādreiz par apdāvinātu basketbolistu uzskatītais gandrīz divus metrus garais Igors. Taču sports vairs nebija viņa kaislība, Igors bija pabeidzis divu augstskolu Vēstures un Juridiskās fakultātes un jau sen izvēlējies savu ceļu. Tāpat sapratis, ka noteikti pienākšot laiks cīnīties par Ukrainu, tādēļ devies uz karu Čečenijā, lai iegūtu pirmās karavīra iemaņas. Vēl pirms tam bijusi Piedņestra. Tas viss vēlāk noderējis dzimtenē – Donbasā vadījis rotu, pavadījis frontē pusotru gadu. Pie viesību galda sanākušie komandieri daudz nerunāja par esošo situāciju galvaspilsētā. Cenšos atcerēties tā brīža noskaņojumu, un man šķiet, ka tovakar valdīja pārliecība, ka revolūcijai jāuzvar.
Tika teikti tosti, starp tiem arī par Latvijas un Ukrainas brīvajām tautām.
Maijā braucām uz nelielo Gruzijas pilsētu Signagi filmēt manu labo paziņu Otari, darbīgu un sportisku gruzīnu, kam nākamajā gadā bija apaļa 70 gadu jubileja. Kad tā pienāca, tāpat kā citreiz viņš vietējā tirgū pirka tītaru, turpat netālu sava radinieka dārzā nokāva nelielu ruksīti, pielēja pāris divdesmit litru kannas ar paša nogatavināto vīnu un nākamajā dienā kopā ar sievu Tinatinu devās uz Tbilisi, lai kopā ar abu divu meitu ģimenēm nosvinētu dzimšanas dienu. Svaru spiešana guļus – tā sauc sporta veidu, kas Otari vairo pārliecību par saviem spēkiem. Aiz stikla bufetē novietots prāvs skaits medaļu, pie tam daudzas iegūtas veterānu sacensībās Gruzijas valsts līmenī, uzvarot krietni jaunākus konkurentus. Pati svaru zāle gan iekārtota pamestā padomju gados celtā sporta kompleksa malā, kam tobrīd visapkārt auga gara zāle un to labprāt ēda brūns zirgs. Šeit satikām vēl vienu vietējo stiprinieku Šotu, kas deviņdesmito gadu sākumā bija ieguvis pasaules čempionāta zelta medaļu klasiskajā svarcelšanā.
Kādu dienu uz Gruziju piezvanīja "Panorāmas" operators Ainis, kas tobrīd atradās Doņeckā. Varēja noprast, ka situācija attīstās ļoti nelāgi – pilnā sparā darbojās bruņotas bandas jeb tā saucamie separātisti. Par to, ka tas tiešām tā – vēlāk varēju uzzināt no aculieciniekiem, kas jauno varu Donbasā bija redzējuši tiešā tuvumā. Viens no tādiem bija kādreizējais Luhanskas izmeklētājs Nikolajs, kas visu mūžu ķēris turienes noziedzniekus un, kā pats apgalvoja, lielu daļu no tiem pazina. Daudzi arī bija starp pirmajiem separātistiem. Nikolajs arī bija nonācis separātistu nagos, iesēdināts pagrabā, taču viņam rokas netika liktas klāt. Tomēr Nikolajs redzējis, kā tiek spīdzināti citi.
Kad runājām par Krievijas agresiju Gruzijā 2008. gadā un iebrukumu Ukrainā, Otari sev ierastajā lakoniskajā izteiksmē vien noteica: "Cik gan zemes viņiem ir nepieciešams?"
Kamēr augsta ranga Rietumu politiķi runā par miera uzturētāju misiju Donbasā, tiem, kas atrodas uz zemes, ir pilnīgi atšķirīgs viedoklis. Viens no viņiem ir atvaļinātais Latvijas armijas virsnieks Māris, kas Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) novērotāja statusā Krievijas vadīto separātistu kārtību varējis iepazīt divu gadu garumā. "Vai tad Vasja no Rostovas pie Donas, kas ieradies šeit karot un tagad sagrābis divus trīs dzīvokļus, arī vēl kādus citus labumus, no tā visa varētu mierīgi atteikties? Nē, pilnīgi neiespējami! Viņš jau pirmajā postenī tādus miera uzturētājus izģērbs un aizsūtīs atpakaļ. Tā ir domāšana, un šo postpadomju mentalitāti Rietumos nesaprot." Māris ir pārliecinājies, ka abpus frontes līnijai Donbasā atrodas divas pilnīgi atšķirīgas pasaules, varētu teikt – divas dažādas civilizācijas. Kā tām sadzīvot – ir jautājums, uz kuru atbildes nav. Tādu gribētu atrast arī Rīgā, Helsinkos (varbūt daļa somu zina, ka atraduši atbildi), Kijevā un Tbilisi, taču tas vēl nav izdevies…
