Kā lielīgs puišelis viņš klāstīja nopietnajai auditorijai, ka ar jaunajiem krievu rīcībā esošajiem atomieročiem Krievijai vairs nav spēkā līdzvērtīga pretinieka. Var pieņemt, ka šī uzstāšanās ar neslēptiem atomuzbrukuma draudiem attiecās uz galvenajiem sāncenšiem ASV, taču visvairāk tā bija domāta pašmāju publikai. Kā nekā stingrība un bardzība sevišķi nepieciešama tad, ja visapkārt vieni ienaidnieki. Tad visiem jāsoļo vienā ierindā un arī jābalso vienādi drīzajās prezidenta vēlēšanās.
Tieši to nesen 130 tūkstoš cilvēku lielajam pūlim koncertmītiņā Lužņiku stadionā Maskavā pavēstīja Putina uzticamības persona Igors Ašmanovs:
“Mēs esam karojoša valsts, tas jāpasaka tieši. Mums ir virspavēlnieks. Viņš pievieno teritorijas, uzvar karus, iepazīstina ar jauniem ieročiem. Kā var mainīt virspavēlnieku karojošā valstī?”
Grūti noteikt, cik jaudīgi un moderni ieroči atrodas Kremļa saimnieka rokās, taču ne jau tas ir būtiskākais. Svarīgākais ir tas, ka Putins aizvien vairāk liek noprast, ka viņš var rīkoties visvisādi, vārdu sakot - būt sliktais puisis. Jādomā, ka Rietumu sankcijas ir viņu iedrošinājušas – Krievija tām jau ir piemērojusies un ne par ko jaudīgāku komfortablajā dzīvē izlutinātie rietumnieki nemaz nav spējīgi savā starpā vienoties. Krimas aneksija un agresija Donbasā nav likusi noprast, ka tas ir Putina rāviens uz rietumiem.
Nav sapratnes, ka tas atgādina sniega bumbas velšanos no kalna, kas bez pamatīga šķēršļa tāpat vien nevar apstāties. Turklāt beidzamajā laikā jau īstenoto iebrukumu Ukrainas teritorijā pavada nopietna spēku koncentrācija vairākās citās vietās pie ukraiņu robežas. Derīgi atcerēties, ka šāda kustība notiek ne tikai pie Ukrainas robežas, bet arī Baltijas valstu teritoriju tuvumā. Interesanti, ka nesen sevišķu uzmanību izsaukušo mācību “Zapad-2017” sākuma fāzē, tāpat kā Donbasā 2014.gada maijā – jūlijā, bijuši redzami “viegli bruņoti” kaujinieki bagijos un džipos, bet tad viņus nomainījuši īstie spēki ar tankiem un artilēriju.
Derīgi ieklausīties tādā militāro lietu ekspertā kā Pāvelā Felgengauerā, kas norāda, ka Polijā un Baltijā atrodas četras sabiedroto bataljona kaujas grupas, bet otrā robežas pusē Krievijai tādu esot pat piecdesmit. Tas gan nav korekts salīdzinājums, jo netiek ņemti vērā pašu Baltijas valstu bruņotie spēki. Šos skaitļus pazīstamais krievu kara lietu speciālists minēja, apspriežot jautājumu, cik reāla varētu būt Krievijas agresija Baltijā. Vienlaikus gan viņš norādīja, ka gaisā visdrīzāk pārsvars piederētu NATO.
Kāda augsta ranga Latvijas militārpersona privātā sarunā pastāstīja, ka pēc 2014.gada krievu agresijas Ukrainā lielo NATO dalībvalstu bruņoto spēku komandieri aicinājuši uz sarunām tieši baltiešus, lai uzzinātu viņu viedokli par to, kas turpmāk sagaidāms no Krievijas. “Man nav īstas pārliecības, ka Rietumos valda izpratne, ka krieviem ir nopietni jāaizšķērso ceļš. Savukārt mani pašu dara uzmanīgu Krievijas propaganda, kas kultivē negatīvu un naidīgu viedokli par Rietumiem un iepotē pārliecību par savu izredzētību. Kopā ar atgādinājumu par vēsturisko pārinodarījumu, līdzīgi kā 1930.gados Vācijā, tas var novest pie slikta iznākuma,” teica Latvijas armijas virsnieks.
