Labais rezultāts noteikti nebūtu sasniedzams bez pieredzējušiem instruktoriem – seržantiem un kaprāļiem, arī virsniekiem, kas vada nometņu dzīvi, taču ar to vien tomēr būtu par maz. Nepieciešama pašu jauno zemessargu - no kuriem daži devuši zvērestu pavisam nesen - enerģija un vēlēšanās apgūt pirmās karavīra iemaņas.
Tas nav pārspīlējums – visi cenšas sasniegt pēc iespējas labākus rezultātus gan pirmās palīdzības sniegšanā, gan ieroču apmācībā, gan topogrāfijā, gan arī šaušanā. Daudziem tas arī izdodas. Arī labie sadzīves apstākļi nometnē atstāj iespaidu uz rezultātiem un jauno zemessargu noskaņojumu – smaidu un smieklu netrūkst, lai arī bieži dzirdams viena otra kaprāļa izsauciens: “Trīs minūtes un vads nostājies!”
Brokastu sardelītes un vārītas olas
Zemessardzes 3.brigādes pamatapmācības nometnē “Meža Mackeviči”, kas iekārtota mežā netālu no Daugavpils (tur atrodas Zemessardzes 34.artilērijas bataljona mācību bāze), 6.30 visiem jaunajiem 172 zemessargiem jāstāv ierindā. Mugurā forma, kājās šņorzābaki, rokās triecienšautene AK-4, kas sver 4,5 kilogramus. Kaprālis, kas trīs nedēļas vadīs ne vien rīta pamošanās skrējienu, bet arī tuvcīņas apmācību, apsveic visus ar ierašanos nometnē un nokomandē: “Tie, kas vēlas vairāk pasportot, pie manis!” Viņiem seko visi pārējie, izsoļo pa nometnes vārtiem un lēnām pāriet riksī, kas drīz pāraug vidēji ātrā skrējienā. Noskrienam divus kilometrus, tik garš ir aplis ap “Meža Mackevičiem”.
Beidzot – pirmās brokastis. Tajās divas sardelītes, divas cieti vārītas olas, divas siermaizes, arī bulciņa un tēja. Tikai retais nenotiesā visu savu devu.
Tomēr daži regulāri dalās ar biedriem un gandrīz vienmēr kāds piesakās uz biedra piedāvāto bulciņu.
Pēc brokastīm iespējams uzsmēķēt un aiziet uz tualeti. Taču tam atvēlētas vien piecas minūtes un tādā ritmā nāksies dzīvot visas trīs nedēļas. Nav pārsteigums, ka laiku pa laikam kādam gadās nokavēties. Drīzumā jau skaidrs, kurš no vienības ir pats “nesteidzīgākais” – par to pazobojas mūsu kaprālis, taču dara to draudzīgi. Acīmredzot, viņa metodes karavīra sagatavošanā ietver vairāk joku nekā pārspīlētas nopietnības un stingrības.
Jau ar pirmo dienu visu septiņu 3.brigādes bataljonu vadiem sākas nopietnas mācības. Pirmās palīdzības sniegšana, ievads ieroču mācībā – jāķeras pie triecienšautenes apgūšanas. Daudzi to iepriekš iepazinuši savos bataljonos un jau ir šāvuši, prot izjaukt un salikt, un arī iztīrīt. Te gan mēdz piebilst – nevajag teikt iztīrīts, jo neesot iespējams to izdarīt ideāli. Tādēļ jāsaka – ierocis ir tīrīts.
Pusdienu aukstā zupa
Pulksten vienos ejam pusdienās. Vads aiz vada, kā paredz katrai dienai sastādītais plāns. Ierocis, no kura nedrīkst šķirties ne mirkli – vienīgi naktī guļot tas atrodas netālu esošajā metāla skapītī. Pusdienas ir izcilas, un pirmās nedēļas laikā par to jaunie zemessargi runā vienā laidā. Sevišķi garšīga šķiet aukstā zupa, ar kuru nometnes laikā tiekam cienāti piecas sešas reizes. Arī otrais ir varens – makaroni ar gaļu. Saldajā – bulciņa un biezsula. Pusdienu smaguma apgūšanai dotas atpūtas iespējas – dažreiz var gulēt pat 30-40 minūtes. Pulksten trijos visi atkal nākamajās apmācības – vieni soļo, ķer pareizo kāju, mācās pagriezties un iznākt no ierindas. Citi pieraksta topogrāfijas instruktora teikto, bet vēl citi devušies uz lauka kaujas iemaņām. Viņi soļo kolonnā pa vienam vai pa diviem. Instruktors noskalda: “Kontakts no kreisās!” Visi nokrīt ar sejām norādītajā virzienā un atklāj “sauso” uguni (bez reālas šaušanas).
Visi vadi arī rindas kārtībā skatās dokumentālo filmu par Latvijas brīvības cīņām. Kad filma beigusies, katrai no trim vada nodaļām tiek vienas nestuves ar metāla rokturiem, tajās noguļas viens no šīs nodaļas un sākas izturības skrējiens pa divus kilometrus garo rīta skrējienu trasi.
To pieveicot, droši vien, dažs labs ieguva pārliecību, ka spēs izturēt nometni līdz tās noslēgumam.
Vakariņās pelēkie zirņi ar speķi
Šaušana ir pati gaidītākā mācību stunda. Pirmajās dienās triecienšautene tiek piešauta, bet pēc tam jāšauj jau no četras reizes lielāka attāluma. Daudziem ierocis klausa pavisam labi, bet citiem ne gluži. Instruktori uzsver, ka sagaida no visiem labus rezultātus. Desmit šaušanas dienas esot pietiekami ilgs laiks, lai rokas vairs nedrebētu.
Nometnes beidzamajā nedēļā visi vadi iekārtojuši sev naktsmītni zem pončo. Tovakar tur dodamies pie miera un vēlāk, rindas kārtībā piecēlušies, ejam uz nakts šaušanu. Gaisā uzskrien apgaismošanas raķete un ugunslīnijā gulošais vads atklāj uguni. Visiem jāizšauj pilna aptvere uz tumšajiem pretinieka siluetiem, kamēr apkārtni izgaismo trīs raķetes. Tie, kas pabeiguši šaušanu, pārbauda ieročus un atgriežas pie saviem pončo.
Divas “kara” diennaktis mežā
Lietus nelīst, odu nav daudz, un gaisa temperatūra nav sevišķi augsta. Tomēr tas nenozīmē, ka mežā ar uzkabi, ieroci un ķiveri nenākas pasvīst. Pārvietojamies kolonnā, tad “kontakts” (uzbrukums) no labās vai kreisās un zibenīgi jākrīt zemē, atklājot pretuguni. Tad dažiem jāceļas kājās, jāskrien pāris soļu un jāsameklē aizsegs, bet pārējiem viņi tajā laikā jāpiesedz.
Instruktori pacietīgi norāda uz kļūdām. Neliela atpūta un vingrinājumu atkārtojam. Tā līdz pašam vakaram, un tad jārok individuālie un ložmetējnieku ierakumi. Šajā darbā paiet pāris stundas, līdz pozīcija ir izveidota un arī nomaskēta.
Nakts paiet, sargājot pozīcijas, ik pēc stundas mainoties sardzes posteņos. Pašā nakts tumšākajā laikā zaļā maskēšanās tērpā nelielā attālumā piezogas viens no instruktoriem, taču viņu izdodas atklāt.
Nākamajā dienā dodamies atpakaļ uz nometni, visi ir noguruši – tas redzams pēc vakara jundas –, nevienu nenākas mudināt uz gulēšanu. Beidzamā diena – pamatapmācības nometne noslēgusies, attiecīgu sertifikātu saņem visi ierindā esošie 162 jaunie zemessargi. Lepni tiek nodziedāta Latvijas himna, pirms kuras kapelāns majors Raimonds Krasinskis uzteic viņus par to, ka ziedojuši Latvijai savu spēku un enerģiju, apgūstot karavīra prasmes.
