Ne mazums Latvijas iedzīvotāju nostučīti, pakļauti dažādām represijām, piemēram, zaudējuši darbu, iespējas studēt utt. Vai tas ir maz?
Drīzāk ne, vienam otram tas nozīmējis visas dzīves sagraušanu.
Un tagad, aicinot “neizbērt uz ielas” maisu saturu, faktiski tiek sargāts “nabaga” stukaču sirdsmiers.
Kādēļ tā, ja, citējot kādreiz arī Latvijā labi zināmu krievu seriāla varoni, lielākais vairums ir pārliecināts, ka “zaglim ir jāsēž cietumā”? Ja bijis noziegums, jāseko sodam.
Sabiedrībai maisu atvēršana ir nepieciešama, tā palīdzēs nolīdzināt nopietnu parādu Latvijas valstij.
Tādai valstij, kas noziegumu pastrādāšanas brīdī bija iedzīta dziļā pagrīdē, kas atradās katrā atsevišķā tā laika LPSR pilsonī. Nepieciešama izpratne, ka stučīšana bija noziegums pret pagrīdē iedzīto, okupēto un postīšanai pakļauto Latviju. Ja vērtēsim noziedzīgos nodarījumus, par atskaites punktu turot neatkarīgo Latviju, spēsim izšķirties par nepieciešamību beidzot pieņemt lēmumu maisu jautājumā.
Tāpat derīgi atcerēties, ka ziņošana nozīmēja sadarbību ar represīvu, noziedzīgu un Latviju postošu organizāciju PSRS Valsts drošības komiteju.
Tā savus noziegumus pret mūsu valsts pilsoņiem uzsāka jau 1940.gadā un turpināja līdz pat 1991.gadam.
Pazīstu kādu 55 gadus vecu Latvijas iedzīvotāju, kas neparastas sakritības rezultātā nesen tieši Krievijas čekas dibināšanas simtajā gadadienā uzzināja, kā 1945.gadā noritējusi viņa vecāsmātes “tikšanās” ar padomju čekistiem. Tie ielauzušies sievietes lauku mājās Ziemeļlatgalē. Pieprasījuši atklāt, kur slēpjas viņas vīrs ar brāli, kas izvairījušies no iesaukšanas Sarkanajā armijā. Sieviete atteikusies, un par to čekisti viņu nežēlīgi piekāvuši. Viss norisinājies viņas mazo bērnu – trīsgadīgās meitiņas un piecgadīgā dēliņa - klātbūtnē. Iegūtās traumas bijušas tik nopietnas, ka pēc kāda laika sieviete nomirusi.
Pilnīgi piekrītu viņas mazdēlam, ka vajadzētu publiskot nozieguma pastrādātāju vārdus, ja vien tas būtu iespējams. Tas nepieciešams gan cietušajai ģimenei, gan tiem, kas vainojami noziegumos, kas varbūt spētu atzīt savu nodarījumu. Tikai pārdzīvojumi, vainas nožēlošana un dziļāka izpratne par pagātni ir veids, kā mēģināt izvairīties no līdzīgiem notikumiem nākotnē.
1978.gadā, būdams vidusskolnieks, 18.novembra vakarā, devos uz Meža kapiem. Aina, ko tur redzēju, bija kā no citas realitātes – starp krūmiem un kokiem pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes kapavietas tuvumā bija daudz cilvēku. Tie bija ieradušies, lai godinātu ievērojamo valstsvīru. Šur tur dega svecītes, bija tumšs, ik pa brīdim čekisti, viņu nebija sevišķi daudz, sagrāba kādu cilvēku un, acīmredzot, aizveda uz automašīnu. Arī Meža kapos norisinājās cīņa pret pagrīdē iedzīto neatkarīgo Latviju. Kādēļ lai nepubliskotu arī šajā 18.novembra operācija iesaistīto čekistu vārdus? Nav tāda iemesla.
Šajos gados – septiņdesmitajos – jāpiemin tolaik VEF sporta skolā strādājošais ievērojamais basketbola treneris Alfrēds Krauklis. Viņš savā ikdienā izdarīja, iespējams, daudz vairāk par ne vienu vien vēstures skolotāju. No viņa it kā gluži nevainīgajiem stāstiem par basketbolu pagātnē uzzinājām daudz par mūsu Latviju, kas kādreiz bija brīva. Tas ir tikai viens piemērs prasmei godam noturēties okupācijas laikā, un tieši šādiem iedvesmojošiem stāstiem jānāk atklātībā līdzās čekas maisu atvēršanai ar stučītāju vārdiem.
