Atis Klimovičs: Leģionāru atstātais mantojums

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Darbs ar valsts, nācijas un dzimtas vēsturi nav viegls, it īpaši gadījumā, ja vairākus gadu desmitus nācies pavadīt neziņas tumsā vai labākā gadījumā iztiekot ar pablāvu gaismas stariņu vien. Leģionāri un viņu izcīnītais karš ir temats, kas to apstiprina: domas dalās – no aicinājuma noteikt 16.martu par svinamu dienu līdz viedoklim, ka, hitleriskās Vācijas pusē karojošos pieminot, nenāktos svinīgi soļot pie Brīvības pieminekļa.

Šim viedoklim grūti pievienoties, jo nav iespējams noliegt acīmredzamo faktu, ka viņi lējuši savas asinis un daudzi atdevuši dzīvības par Latviju. Un tas nekas, ka viena okupanta spēku sastāvā sargājuši dzimteni no otra ne mazāku ļaunumu nodarījuša iekarotāja. Viņu centienus un ilgas, karam beidzoties ar Hitlera Vācijas kapitulāciju, apliecināja 4000 leģionāru, kas nolēma turpināt cīņu pret sarkanajiem okupantiem. Viņi aizgāja mežā jeb kļuva par nacionālajiem partizāniem. Tādā veidā apstiprinot apgalvojumu, ka kara beigu posmā “gaisā” starp leģionāriem virmojusi doma par 1919.gada atkārtošanos.

Nav pamata nepiekrist nu jau aizsaulē aizgājušo vīru teiktajam. Viens no viņiem bija slavenais matemātiķis, leģiona artilērijas virsnieks Jānis Mencis, kas man stāstīja par to, kā esot sevī izcīnījis nopietnu prāta cīņu, vai pakļauties mobilizācijas pavēlei vai ne.

Izšķirošas izrādījušās atmiņas par komunistu veiktajām represijām pirms vāciešu ienākšanas, un tās likušas izšķirties par fronti, lai pasargātu Latviju no otrreizējas PSRS okupācijas.

Pavisam vienkārši senos notikumus komentēja pirms dažiem gadiem Losandželosā satiktais mākslinieks Kārlis Smiltēns, kas tika mobilizēts leģionā pēc Mākslas akadēmijas pirmā kursa pabeigšanas. Kā gan viņi varējuši neiet? Par to, kā zināms, draudējis bargs sods – ja ne pašam (ja spējis tik labi paslēpties), tad tuvākajiem radiniekiem. Vaicāju – bet ko jūs domājāt par krieviem? - Ko gan tur varēja domāt, viņi mums visu atņēma, ko lai domāju par tādiem!

– Pēc mākslinieka teiktā, galvenā doma karavīram tomēr bijusi viena – pēc iespējas ilgāk palikt dzīvam.

Holivudā ilgus gadus nostrādājušais animators ar smaidu atcerējās kaprāli Ansonu, kas pirms kādas kaujas savai ierindā nostādītajai vienībai teicis – Kareivji, jums būs iespējas šodien atdot savas dzīvības par Tēvzemi! - - Es tad domāju, labāk to atdodu kādu citu dienu, nevis tādā saulainā smukā laikā, kā šodien! –

Kādreizējais Latgales zemnieks Kazimirs Šusts arī teica, ka no laba prāta karot neesot gājis – tak zinājis, ka tur neesot viegli. Tomēr izsprukt no iesaukšanas neesot bijis iespējams. Vācu pusē bez Kazimira karojis vēl viens no viņa brāļiem, bet pretī sarkanajā armijā iesaukti divi citi brāļi. Kad runājām par cīņām Kurzemē, Kazimirs teica:

Par ko karojām – par Latviju karojām!

Mums teica, ka par Latviju karojam!  Tu domā - tagad es nekarotu, eh, ja būs lemts, tad iešu bojā. No zemes tu esi nācis, par zemi tev būs jāpaliek. Mums jau nevajag citu zemes, tik pašu savas zemītes!'

Savu artavu cīņā ar sarkanajiem iekarotājiem deva arī zemgalietis Imants Zeltiņš, kas, pat nenogaidījis līdz iesaucamajam vecumam, mēģināja iestāties armijā.

Leģionā neticis, viņš nokļuva brīvprātīgo bataljonā, kas 1944.gada vasarā cīnījās pie Bauskas. Imantam karš beidzās ar smagu ievainojumu, zaudējot abu roku plaukstas, bet padomju iekārtas represijas pret viņu turpinājās faktiski visu pēckara laiku līdz pat  Latvijas valstiskuma atjaunošanai 1991.gadā. Līdz sava mūža izskaņai Imants centīgi darbojās Latviešu karavīru apvienībā, piedalījās dažādu piemiņas vietu izveidošanā, arī ziedojot savus līdzekļus – viņš varēja to atļauties, jo saņēma pensiju par karā gūto smago ievainojumu no Vācijas valdības.

Visi četri minētie latviešu karavīri pēc gariem gadiem, saglabādami sevī ilgas pēc brīvas Latvijas, par kuru tiešā vārdā nozīmē bija lējuši savas asinis (trīs no viņiem bija ievainoti), noslēdza savu cīņu ar uzvaru. Jānis Mencis, Kārlis Smiltēns, Kazimirs Šusts un Imants Zeltiņš atstāja nākamajiem karavīriem svarīgu reālos apstākļos apstiprināto atziņu par to, cik svarīgi būt gataviem un spējīgiem sevi militāri aizstāvēt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti