Atis Klimovičs: Laiks atgriezties pie britu premjera atziņām

Kā jau visi citi datumi – kā “oficiālā” Krimas sagrābšanas gadadiena pienākusi, tā arī pagājusi. Pat Maskavā trešā gadskārta kopš šī agresijas akta atzīmēta pārlieku klusu.

Virkne krievu komentētāju, kas acīmredzami nav iekļaujami proputiniskajā masā, norādījuši uz neiespējamo eiforijas noturēšanu ilgākā laikā. Galu galā tautai vajadzīgi sasniegumi, kaut vai dzīves līmeņa pieaugumā, bet tieši to Krimā neesot iespējams pamanīt.

Joprojām spēkā Krievijai noteiktās sankcijas, kas kopā ar gana zemajām kurināmo resursu cenām nedara līksmus šīs valsts vadītājus. Pavisam vienkārši – strauji sarūkošie ienākumi neļauj ar pilnu jaudu stutēt arī Ukrainai atņemto Melnās jūras pussalu un daļu no Donbasa. Tiek uzdots jautājums, cik ilgi Putina režīma avantūras gatava atbalstīt Krievijas iedzīvotāju lielākā daļa, taču skaidras atbildes nav.

Vismaz pagaidām šķiet, ka TV pavadījumā soļojošā šīs valsts iedzīvotāju lielākā daļa ir gatava arī turpmāk ziedot daļu no savas labklājības, ja par to pretī saņem Krievijas nozīmības pieaugumu starptautiskajā līmenī.

Acīmredzami arī citām valstīm atņemtu teritoriju veidā.

Vieglums, ar kādu vidējais Krievijas iedzīvotājs pieņēmis TV iedēstīto pēc būtības fašistisko apgalvojumu par ukraiņu slepkavu “banderiešu” režīmu, liek domāt par šīs personas gatavību tam. Vladimiram Putinam nav bijis grūti iekurt kvēlu liesmu gruzdošajā sāpē par kādreiz lielās un “varenās” valsts bojāeju. Šobrīd Krievijas režīms šķietami nedaudz nospiedis uz bremzēm, atturoties no lielām militārām operācijām, lai gan no dažādiem nepārtrauktiem armijas pasākumiem un ikdienas apšaudēm Donbasā būtu jāizdara nopietni  secinājumi.

Ukrainas delegācijas pārstāvis kontaktos ar NATO Sergejs Džerdžs uzskata, ka aliansei nākamajā samitā nāktos iekļaut savā darba kārtībā Ukrainas drošības (tātad arī Eiropas) aspektus. “Tieši mums [ukraiņiem] jāuzsver, ka Eiropā norisinās karš, kurā katru dienu nogalina un sakropļo karavīrus, kas aizstāv savu dzimteni,” uzskata ukraiņu eksperts.

Ziņas no frontes Ukrainas austrumos ir drūmas – katru diennakti dažādu apšaužu skaits sniedzas vairākos desmitos, apliecinot pilnīgu tā saucamo Minskas un Normandijas formātu, kā arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) novērotāju misijas darbības izgāšanos.

Var jau būt, ka sarunu starpnieki Vācijā un Francijā uzskata par panākumu plaša mēroga kauju neesamību, taču par to, visdrīzāk, paldies jāsaka ukraiņu karavīriem.

Tā saucamie Krievijas atbalstītie separātisti, kā zināms, ne reizi vien solījuši uzsākt sekmīgu uzbrukumu. Kā var noprast no Krievijas armijas spēku izvietošanās ap Ukrainas robežu, tas ir iespējams. Par to beidzamo pāris gadu laikā visai bieži izteikušies Ukrainas bruņoto spēku komandieri un augstākie valsts politiskie vadītāji.

Nav tālredzīgi, ka Rietumi šo nosacīti mierīgo laiku neizmanto, lai efektīvāk nodrošinātos pret karadarbības intensitātes palielināšanos Ukrainā. To vislabāk panākt ar ciešāku militāro sadarbību starp NATO un Ukrainu, turklāt to iespējams izdarīt dažādos veidos, ne tikai piešķirot letālos aizsardzības ieročus.

Ja posts Ukrainā, arī nākotnes apdraudējums citām valstīm Eiropā būtu kā nākas novērtēts, Maskavai tiktu piemērotas nopietnākas sankcijas.

Tajā skaitā tādas, kas virkni Krievijas amatpersonu atstātu bez viņu noguldījumiem Rietumos. Tā kā tas nav īstenots, visdrīzāk, draudi no Krievijas puses, vispirms Baltijai un Polijai, nav pienācīgi novērtēti.

Kā redzams, vērojot krievu ambīcijas vairāku gadu garumā, viss norisinās pakāpeniski. Sākumā bija karš Čečenijā (varētu iebilst – tā ir Krievijas Federācijas teritorija), pēc vairākiem gadiem iebrukums Gruzijā. Toreiz Kremlis  atņēma Tbilisi divas autonomijas – Dienvidosetiju un Abhāziju. Tikai dažas personas tad brīdināja, ka nākamā būs Ukraina, savukārt starpnieks sarunās starp Tbilisi un Maskavu Francijas prezidents Nikolā Sarkozī acīmredzami uzskatīja par panākumu, ka ļāvis krieviem sagrābt tikai to, ko viņi tobrīd (2008.gadā) paši plānoja.

Krievijas ekspansijai vajadzētu ļaut saprast, ka iepriekš valdījušajai kārtībai ar pastāvošajām valstu robežām ir pienākušas beigas.

Abhāzija, Dienvidosetija, Krima un Donbass to apstiprina. Jo ātrāk atteiksimies no ilūzijām par tādu jēdzienu kā valstu pastāvēšanas tiesību ievērošana, jo labāk. Tas ļaus saskatīt draudošās briesmas un sameklēt adekvātus līdzekļus to novēršanai. Lai cik banāli ir pieminēt vecus un nodeldētus teicienus, jāatzīst, ka cauri Otrajam pasaules karam britus sekmīgi izvedušajam premjeram bija taisnība, ka krievi saprot tikai vienu argumentu - un tas ir spēks.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti