Atis Klimovičs: Laiks aktivizēties cīņai ar Krievijas propagandu

Atbildēsim uz jautājumu, vai “zaļajam cilvēciņam” ar ieroci rokās svešas valsts teritorijā dodama iespēja normāli izklāstīt savu viedokli, savu skatījumu uz norisēm šajā valstī jeb tas nebūtu pieļaujams, jo vienīgā iespējamā un cienījamā rīcība būtu viņa padzīšana no valsts teritorijas vai iznīcināšana? Vai pretiniekam, kas uzsācis agresiju, būtu atļaujams izklāstīt savu viedokli uzbrukumam pakļautās valsts iedzīvotājiem?

Cerēsim, vairākums nepiekristu piešķirt iebrucējiem brīvību netraucēti darboties suverēnā informatīvajā telpā. Ja vien prātu nebūtu traumējusi par dziļu iesēdusies atziņa, ka viedokļu dažādībai jāiet pāri visam. Spriešanas spējas saglabājušajai sabiedrībai šādā brīdī nekavējoties nāktos pieņemt lēmumu par savas informatīvās telpas aizsardzību un iespējami nepieļaut tajā darboties ārējiem spēkiem.

Domājot par šādu situāciju, par atbilstošu uzskatāma Eiropas Parlamenta pieņemtā rezolūcija par cīņu pret Krievijas īstenoto propagandu. Par to, ka šis solis sperts pareizajā virzienā, liecina arī Krievijas autoritārā vadītāja sašutums par minētās rezolūcijas pieņemšanu. Vienlaikus gan Vladimirs Putins savā demagoģiskajā stilā uzteicis krievu “žurnālistus” par sekmīgu darbu, ko apstiprinājis eiropiešu niknums. Derētu norādīt uz paša Putina darbiem, kas pastrādāti jau pašā valdīšanas sākumā, kad pēc viņa un Krievijas Federālā drošības dienesta plāna tika uzsākts otrais Čečenijas karš. Tieši tolaik, vēl 1999.gada izskaņā, Krievija uzsāka cīņu ar ārzemju preses pārstāvjiem – daudziem, kas bija strādājuši separātiski noskaņotajā Ziemeļkaukāza republikā (Cariskā Krievija to okupēja XIX gadsimta otrajā pusē), turpmāk tika liegta iebraukšana Krievijā. Kā lai to vērtē, ja ne par hibrīdkaru pret presi? Tieši par hibrīdkaru, jo tā bija cīņa pret īstiem reportieriem, pret patiesu žurnālistiku. Pēc divdesmit gadiem varam aptvert, ka tolaik īstenotais aizliegums uzskatāms par pašreiz turpinātā Krievijas informatīvā kara sastāvdaļu. Diemžēl tolaik Rietumi savus žurnālistus necentās aizstāvēt.

Eiropas Savienībā, katrā tās valstī un Baltijā jo īpaši jāsaprot, ka runas par hibrīdkaru nav tikai dažu politiķu, ekspertu un daļas žurnālistu emocionāls viedoklis.Tā ir pilnā mērā plašos mērogos īstenota daudzveidīga informatīva agresija.

Šajā uzbrukumā piedalās visdažādākajos veidos – politiskajā visaugstākajā līmenī, arī reģionālajā (piemēram, uzceļot pieminekli Staļinam – daudzu nāciju slepkavam), “akadēmiskajā” – attaisnojot tādus noziegumus, kā Molotova – Ribentropa paktu, Baltijas valstu okupāciju, tam sekojošās izvešanas, dažādos līmeņos izplatot melus par krieviski runājošo iedzīvotāju tiesību neievērošanu Baltijā.

Jau ilgākus gadus to apliecinājuši dažādu Krievijas reģionu iedzīvotāji, pirms iebrukuma Ukrainā aizsākta melīgas informācijas izplatīšana par ukraiņiem un Ukrainu. Ar to panākta neredzēti vienota pozīcija un atbalsts sākumā Krimas okupācijai, tad kara vešanai Donbasā.

Krievijas režīms nodrošinājis, ka lielākā daļa šīs valsts sabiedrības sākusi attaisnot daudzos padomju varas noziegumus. Tieši to centies sasniegt Kremlis, jo tas nodrošinājis vairākuma atbalstu agresijai tagadnē.

Jau 2000.gadu sākumā ekspertiem un  sovjetologiem, Krievijas speciālistiem, vajadzēja saprast, kurp valsti stūrē Putins. Tomēr tā nenotika un tagad dzirdamas vienīgi nopūtas par zudušajām cerībām uz izmaiņām šajā valstī. Bet viņam – Putinam - ne mirkli nav bijis šaubu par savu spēli. Kad 2000.gadu sākumā bija izskanējušas bažas par “skrūvju piegriešanu” Krievijā, Putins pateicis: “Biedrs vilks zina, ko ēdis. Ēd un nevienu neklausa”.

Tā kā pret minētā Eiropas Parlamenta lēmuma pieņemšanu balsojusi “Latviju pārstāvošā” šīs institūcijas deputāte Iveta Grigule (Zaļo un emnieku savienība), savu viedokli nācies izteikt premjerministram Mārim Kučinskim (ZZS), kas norobežojies no Grigules pozīcijas. Tomēr kaut kā nepārliecinoši izteicies valdības vadītājs, kuram par nožēlu deputātes Grigules balsojums neatspoguļojot Latvijas pozīciju stratēģiskajā komunikācijas jautājumā. Kā viens no augstākajiem valsts ierēdņiem Kučinskis atbilstoši vispārīgā stilā norādījis, ka “cīņa pret propagandu un demagoģiju būs efektīva vienīgi tad, ja darbosimies kopā ar saviem partneriem Eiropas Savienībā un NATO”. Pateiktais nevieš cerības, ka izpildvaras vadītājs un viņa komanda reāli apzinās šī brīža sevišķumu. Atmiņā nav palicis neviens gadījums, kad  ZZS premjers būtu paudis valstisku pozīciju Latvijas informatīvās telpas aizsardzībai. Vai nesenais gadījums ar Krievijas TV žurnālista vēstījumu par “fašistisku gājienu” Lāčplēša dienā nebija pietiekams iemesls, lai Latvijas izpildvara beidzot nopietnāk izpaustos? Tā vietā parastā ierēdņu atrunāšanās par kopēju darbu ES un NATO formātos. 

 

 

 

 

 

 

 

   

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti