Tā kļuvis redzams, apgalvo SKDS direktors Arnis Kaktiņš, ka Latvijas valstij vēl tāls ceļš ejams līdz Ziemeļvalstu līmenim un drīzāk daudz vairāk kopīga esot ar Krieviju. Apliecinājums, ka
ar latvieti ir līdzīgi kā ar ukraiņiem, kas domā vienu, runā pavisam ko citu, bet rīkojas pilnīgi savādāk.
Dzīve savā brīvā valstī 25 gadu garumā bijis pārlieku īss laiks, lai kā nākas tiktu izprastas un pieņemtas jaunās vērtības.
Tādēļ nākas saskarties ar dažādiem pārsteigumiem un, piemēram, pat acīmredzamā labklājībā dzīvojošs lauku saimnieks (netrūkst ne labas apvidus mašīnas, ne laba Rietumu traktora) spēj atzīt, ka padomju laikos nemaz tik slikti neesot bijis.
Brīvība ne vienam vien izrādījusies par smagu pārbaudījumu, jo nav vairs pagājušo laiku priekšnieka un kolhoza priekšsēdētāja, kas visu pasaka priekšā.
Turklāt, kā norādījis tagad jau bijušais Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, neatkarība maksā visvairāk.
Šķiet, tieši šo atziņu nav spējuši aptvert tie, kas jaunajos laikos runā par apmaldīšanos. Brīvība izvēlēties dzīves vietu, ceļot, strādāt un studēt, pirkt un pārdot, netraucēti baudīt pasaules kultūras sasniegumus, kļuvušas par tik pašsaprotamām lietām, ka daudziem ir aizmirsies vēl pavisam nesenais laiks, kad nekas no tā nebija pieejams.
No otras puses, pati dzīve mēdz vilkt savas līnijas un - pretēji runām un pētījumiem (neapšaubot SKDS speciālistu atziņas) - darbi liecina arī par kaut ko atšķirīgu. Un tad izrādās, ka 25 gadi tomēr ir bijis gana liels laiks, lai kā nākas pievērstos savai zemei.
Paskatīsimies uz Ziemeļlatgali – nobrauksim ceļa posmu gar Krievijas robežu no Viļakas līdz Kārsavai un ieraudzīsim attieksmes un darba uzvaru. Sakoptus laukus un apstrādātus tīrumus, kur pavēli no centra (Balviem vai Rīgas kā padomju gados) neviens negaida.
Un pārbrauksim turpat pāri robežai. Kā stāstījuši vairāki vietējie latgalieši, otrpus robežai vērojams viens vienīgs haoss un nesakoptība. Borisovas ciemā netālu no Viļakas ciemojušies viņu sadraudzības partneri no kāda ciemata Krievijā.
Jutušies pārsteigti par sakoptību Borisovā un, redzot puķu dobes ciema centrā, vien izsaukušies: “Mēs arī tā vēlētos!” Pieminēšanas vērts arī sižets no Pleskavas apgabala. Tur kādā ciematā ziemas laika plīsusi ūdens caurule un visi iedzīvotāji uz ilgu laiku palikuši gandrīz bez ūdens.
Izrādījies, ka savs urbums bijis tikai vienam ciema iedzīvotājam, kas ūdeni citiem pārdevis visai dārgi. Šķiet, labi piemēri par privātās iniciatīvas un brīvības nozīmi. Nenovērtēsim to par zemu un neaizmirsīsim arī par tik “augstām matērijām” kā NATO un Eiropas Savienība.
