Jau pirms desmit gadiem Krievijas nelabvēlīgā attieksme pret Ukrainu bijusi labi saskatāma. Tā izpaudusies gan valsts politikā - un tam bijis sakars ar to, ka Kijevā pie varas atradušies uzvarējušie oranžie spēki prezidenta Viktora Juščenko vadībā -, gan krievu „akadēmisko” aprindu „diskusijās” par vēsturi, kurās tikusi apšaubīta ne tikai Ukrainas valsts, bet arī atsevišķas ukraiņu nācijas pastāvēšana. Aizvien biežāk izskanējis jēdziens "krievu pasaule", regulāri uz Kijevu savās vizītēs devies Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarhs, bet Maskavas mērs sevišķi iecienījis viesošanos Krimā, kam pēc viņa sludinātā vajadzējis atgriezties pie likumīgā saimnieka – Krievijas. Tolaik visus Krievijas telekanālus jau kontrolējis Putina režīms un atbilstoša propaganda vēlusies par Ukrainu. Visvairāk, kā redzams tagad, no šādas TV programmas cietuši tieši Donbasa iedzīvotāji.
Pavisam cits noskaņojums allaž valdījis Ukrainas rietumos, kur padomju propagandas mantiniekiem – Putina ideologiem neizdevies atrast labvēlīgi noskaņotu auditoriju. Tur ļaudis atcerējušies un godājuši Maskavā par fašistiem sauktos ukraiņu nacionālistus un Ukraiņu Pretošanās armiju (UPA), kas nopietni cīnījusies pret padomju varu. 1999.gadā vienam no šīs armijas veterāniem Oļesam Humiņukam prasīju, vai nevienlīdzīgā cīņa nav bijusi velta.
„Nē, es tā nedomāju. Ar šo cīņu mēs uzturējām dzīvu ideju par savu valsti, neatkarīgu Ukrainu. Kamēr mežos atradās partizāni, nevarēja tik daudz cilvēku izvest uz Sibīriju. Pastāvēja taču plāns par visas Galīcijas izvešanu. Jāņem vērā, ka UPA bija ļoti daudzskaitlīga armija un tā karoja līdz piecdesmito gadu vidum,” stāstīja Oļess Humiņuks, kas bijis tikai 17 gadus vecs, kad kopā ar tēvu un vectēvu iestājies UPA.
Kopš UPA cīņas pēc Otrā pasaules kara pagājuši tikai sešdesmit gadi, taču vēsture atkārtojas – atkal jāaizstāvas pret to pašu agresoru, kuru toreiz sauca nevis par Krieviju, bet par PSRS. Likmes ir augstas, uz spēles likts daudz vairāk par Krimu un daļu no pašreiz okupētā Donbasa.
Tūkstošiem dažāda vecuma ukraiņu – no 18 līdz pat 60 gadus veci – zina, ka Kremļa režīma mērķis ir krietni vien plašāks par Donbasa robežām.
Kāds aptuveni četrdesmit gadus vecs ukraiņu karavīrs, kas tagad atrodas Mariupoles apsardzībā, savu brīvprātīgo došanos uz karu Ukrainas vadošajā dienas avīzē "Deņ" paskaidrojis šādi: „Es negribu, lai mana sieva un bērns dzīvotu verdzībā, lai ietu uz veikaliem ar taloniem, lai maniem tuviniekiem pa televizoru stāstītu kaut kādas muļķības. Vēlos, lai mana ģimene būtu laimīga, bet Krievija jau nu to nenodrošinās.”
