Šos notikumus drīzāk gribētos dēvēt, kā ieteicis ukraiņu komentētājs Sergejs Grabovskis no laikraksta "Deņ", par dumpi. Galvenokārt tādēļ, ka viss norisinājies tik sasteigti un acīmredzami bez nopietnas plānošanas. Tagad daudziem no arestētajiem virsniekiem būs gana laika, lai pārdomātu, kā būtu varējis būt, ja vien… Ja vien, saskaņā ar “tautas gribu” netiks atjaunots nāvessods.
Vai gan būtu pārsteigums, ja ne viens vien vācietis vēlētos pagriezt pagājušo laiku atpakaļ, lai pieredzētu, kā vācu ģenerāļi padara nekaitīgu Ādolfu Hitleru. Vēl pirms nākšanas pie varas demokrātisku vēlēšanu ceļā.
Arī mūsu dienās netrūkst piemēru, kas liek domāt par teju vai neatrisināmo dilemmu – kā brīvās un godīgās vēlēšanās nenodot varu personām, kas pēc tam soli pa solim izkauj sabiedrības dažādās brīvības.
Tieši tā bija noticis Ukrainā, kur pēc Oranžās revolūcijas līderu īsās un ne pārāk sekmīgās valdīšanas prezidenta grožus 2010.gadā ieguva Viktors Janukovičs. Pilnīgi atklāti Maskavas interesēs valdošais Ukrainas valsts galva ievērojami novājināja gan armiju, gan valsti kopumā. Atšķirībā no Turcijas, kur beidzamajos sešdesmit gados tieši armija četras reizes sekmīgi īstenoja valsts apvērsumus, Kijevā tas netika paveikts ar karavīru rokām – tur 2014.gada sākumā aizvien autoritārāk valdošo Janukoviču gāza civilā sabiedrības daļa. Tas bija beidzamais brīdis – turpmāk no Kremļa atbalstītā prezidenta varēja sagaidīt tikai vēl asiņainākas represijas. Iespējams, Janukovičs bija piekritis galēji nežēlīgai Kijevas centra “iztīrīšanai”, taču apstākļi ļāva no tā izvairīties.
Visdrīzāk, daudzi Stambulas un citu lielo pilsētu iedzīvotāji sestdienas rītā labprātāk būtu uzzinājuši, ka līdzšinējais prezidents ticis gāzts. To, ka ne visi atbalsta Erdoganu (procentuāli vairākums), apliecina kaut vai tikai prāvais un zibenīgos tempos sagatavotais represēto personu saraksts.
Uzkrītoši, ka aresti un maigākas represijas, “vienkārši” atlaižot no darba, veiktas gluži vai ar čekas metodēm.
Tas apstiprinājis jau kopš pagājušās sestdienas pirmajos politologu komentāros izteikto viedokli, ka “skrūves tikšot pievilktas” stingri. Cik lielā mērā, šobrīd nav zināms, taču līdzšinējās “tīrīšanas” un runas par nāves soda atjaunošanu devušas pamatu bažām.
Speciālistu vairākums kategoriski noraidījis paša Erdogana atbildību apvērsuma – dumpja organizēšanā. Tiek minēta virkne faktu, piemēram, prezidenta aicinājums pilsoņiem iznākt ielās un aizstāvēt likumīgo demokrātiski ievēlēto varu. Pazīstamais krievu vēsturnieks un publicists Boriss Sokolovs norādījis, ka esot neiespējami inscenēt apvērsumu ar 300 nogalinātiem cilvēkiem, piedaloties vairākiem tūkstošiem karavīru, kam tagad draud smags sods.
Kā stāstījuši aculiecinieki no Stambulas, šķitis dīvaini, ka pēc Erdogana aicinājuma valsts iedzīvotajiem ielās ieradušies ārkārtīgi disciplinēti pilsoņi. Parasti šādā situācijā pūlis uzvedas emocionāli, ātri “uzvelkas” un aizmirst par cilvēcisku izturēšanos. Iespējams, tie bijuši šādai misijai jau labu laiku iepriekš sagatavoti spēka struktūru pārstāvji. Vietā kāda krievu komentētāja jautājums – kādēļ ielās izgājuši tikai prezidenta atbalstītāji, bet nav bijuši redzami parasti karsti protestējošie Erdogana pretinieki.
Pirms deviņiem gadiem Turcijas parlamenta vēlēšanu laikā sarunājos ar trim teicamu izglītību guvušiem stambuliešiem. Viņiem bija labs darbs un cerīgs skats nākotnē. Visi trīs atbalstīja iestāšanos Eiropas Savienībā, jo pēc viņu domām, nākotnē tam bija jākļūst par labu stimulu reformu turpināšanai. Viņiem šķita, ka eiropiešu prasības sasniegušas griestus un ES patiesībā gatavojot vienu akmeni pēc otra, kas aizšķērsojot ceļu uz Briseli.
Kā tagad redzams, diezin vai ES pelnījusi vairāk kritikas par Turcijas mīņāšanos nekā šīs valsts augstākie vadītāji. Jāpiekrīt latviešu politologam Tomam Rostokam, ka beidzamajos gados Ankara nevis gājusi uz ES, bet gan slīdējusi prom no tās. Vēlētāju vairākumu būs “uzpircis” prezidenta Erdogana harizmātiskais un stingrais tēls, viņa nepiekāpība ārējo attiecību veidošanā (tā gan nesusi vairākas neveiksmes), un atbalsts islāma tradicionālo vērtību lomas pieaugumam ikdienas dzīvē.
Nesekmīgajā armijas dumpī vairums turku saskatījuši draudus demokrātijai, tā vēstījuši mediji, norādot uz to, ka armijai nesot tiesību iejaukties politiskajā dzīvē. Vienlaikus gan nav tikusi pamanīta Erdogana autoritārās varas aizvien lielāka nostiprināšanās. Tiesa, to itin labi saskatījuši Rietumos un jaunās vēsmas var būtiski mainīt gan Turciju, gan tās attiecības ar pašiem galvenajiem sabiedrotajiem pagātnē. Iespējams, turku vēlētājiem tad var nebūt vairs iespēju kaut ko mainīt normālās un brīvās vēlēšanās.
