Lai izvairītos no tā, par ko LTV nesen brīdināja bijušais mūsu valsts aizsardzības ministrs, pašreizējais Eiroparlamenta deputāts Artis Pabriks, norādot, ka var jau nepārspīlēt šo mācību nozīmi, katram paliekot savā vietā, un vienīgi noskatīties uz valstī ienākušajiem okupācijas spēkiem. Tas ir skaidrs pamudinājums Latvijai daudz nopietnāk izturēties pret savu aizsardzības spēju paaugstināšanu.
Tieši šādam jābūt valsts augstāko amatpersonu vēstījumam savas valsts pilsoņiem, taču tas prasa drosmi un pavisam cita līmeņa atbildību par savu valsti. Jāmāk skaidri pateikt, ka nav korekti vilkt vienlīdzības zīmi starp NATO spēku apjomu reģionā un mācībām, no vienas puses, un Krieviju ar tās atklāti militāra uzbrukuma izspēlēšanu, no otras.
Nav dzirdēts (tādēļ, ka neiespējami) par alianses mācībām, kurās tiktu apgūta Pleskavas vai Novgorodas sagrābšana.
Pienācis laiks runāt skaidru valodu, nepakļaujoties Kremļa velmēm visu padarīt neskaidru, liekot ierindas velētājam vien noplātīt rokas, ļaujoties atziņai par visa relatīvismu, ka katrai pusei taču sava patiesība. Nepieciešams atskārst, ka ar visumā pareizo norādi par katras valsts neapšaubāmām tiesībām uz kara manevru rīkošanu savā teritorijā šoreiz ir nepietiekami.
Nav pamata apšaubīt mūsu ārlietu un aizsardzības ministru, citu amatpersonu un politikas ekspertu apgalvojumu, ka pašlaik militāra apdraudējuma Latvijai neesot. Tas, ar bažām vērojot "Zapad-2017", ticis pamanīts. Piefiksēts arī tas, kādu spēju pārbaude notikusi agresorvalsts (iebrukums Ukrainas austrumos un kara vešana) armijā. Ne velti atklātu valodu lietojošiem NATO ģenerāļiem tas licis runāt par mācību agresīvo raksturu. Noteikti jāpievērš uzmanība tam, kādi spēki tikuši izmantoti mācībās un cik garā frontē – aviācija, tanki, artilērijas sistēmas un flote.
Ļoti būtiska detaļa – militārie speciālisti nav palaiduši garām vienu no galvenajām krievu spējām, pie kā acīmredzami daudz strādāts beidzamajos gados – lielu armijas kontingentu pārvietošanas īsā laikā.
Baltijā viena no galvenajām problēmām ir tieši saistīta ar teritorijas mazo dziļumu, kas valstu aizsardzībai izvirza pavisam konkrētu uzdevumu – nepieciešamības gadījumā veikt ātru visu spēku mobilizāciju.
Kara psihozes uzkurināšana Krievijā nav labs fons, lai noticētu tiem, kas aicina būt mierā un lieki neuztraukties par "Zapad-2017".
Nav iespējams noticēt valstij, kas par normu uzskata kara vešanu pret saviem kaimiņiem un teritoriju sagrābšanu. Šādas mācības, turklāt ar izteiktu uzbrukuma raksturu, būs uzskatāmas par sevišķi nopietnām, vismaz tik ilgi, kamēr Krievija nepārtrauks agresiju Donbasā un neatstās Krimu. Īstenotajai robežu pārbīdīšanai no Kremļa puses jākļūst par zīmi, ko nedrīkst aizmirst. Pavisam vienkārši – viens noziegums liek pamatus nākamajam noziegumam. Atcerēsimies – 2008.gadā notika iebrukums Gruzijā, par ko krievi faktiski netika sodīti, bet sešus gadus vēlāk sākās pavisam cita mēroga agresija Ukrainā. Vai Kremlis var ieplānot kaut ko līdzīgu Baltijā?
Īsi atbildēt nav iespējams, taču Baltijas valstu un Krievijas attiecības nav pozitīvi vērtējamas un bumba meklējama krievu dārziņā.
Viss mainīsies (varbūt pēc simts gadiem), kad Krievijas valsts galva pieņems faktu par Baltijas valstu pastāvēšanu, kad Krievijas prezidenta draudzīga vizīte Rīgā, Viļņā vai Tallinā būs normāla prakse, kad Krievijas valsts galva aicinās Baltijā dzīvojošos krievus būt lojāliem šo valstu pilsoņiem, kas ar cieņu izturas pret vietējām tradīcijām un valodām. Tad patiesi vairs nenāksies bažīties par mācībām "Zapad", kuru vietu tobrīd jau sen būs ieņēmis pavisam cits – austrumu virziens.
