Patiesi dzīvojam citā realitātē. Tādā, kur iespējamas „lielas” lietas ar robežu grozīšanu – kas tagad prognozēs, vai Ukraina spēs atjaunot savu valstiskumu vēl pagājušā gada sākumā esošajās robežās? Esam redzējuši, ka Rietumiem pietrūkst spēju un vienotības, lai nekavējoties apturētu Kremļa agresiju. Iepazinuši klajus un nekaunīgus melus par krievu karavīru neatrašanos Ukrainas austrumos, starptautisko organizāciju biklo darbību, lai uzlabotu situāciju. Ieraudzījuši pavisam citu Krieviju mums blakus, kur milzīgs daudzums šīs valsts iedzīvotāju atbalsta karu. Mēģinājuši noprast, cik tālu var aiziet Putins. Par to gan tagad vairs nevajadzētu šaubīties –
Krievijas līderis ir gatavs aizsoļot tālu, ja vien nesaņems stingrus brīdinājumus par sarkano līniju nepārkāpšanu. Ukrainā viņa ambīcijas visdrīzāk vēl nav piepildītas. Uz to nesen Putins norādījis runājot TV, apgalvodams, ka nav divu atšķirīgu – ukraiņu un krievu tautu, esot viena kopīga tauta. Šķiet, arī valstij, viņaprāt, vieta ir tikai vienai.
Laikam ejot, aizvien pamatotāks šķiet viedoklis, ka Krievijas agresija devusi labas iespējas trim Baltijas valstīm un NATO kopumā parūpēties par savu aizsardzības spēju paplašināšanu. Pieaugušais mācību skaits, sabiedroto valstu papildu karavīru un tehnikas izvietošana, palielinātā gaisa telpas patrulēšana ir atbilde uz Krievijas agresīvi nepieklājīgo izturēšanos savā pierobežā. Esam savas aizsardzības nodrošināšanā uz pareizā ceļa, taču ne par visu runājam atklāti. No militārā un Latvijas aizsardzības viedokļa, visās trīs Baltijas valstīs nepieciešams izvietot lielākus sabiedroto armiju spēkus – vismaz brigādes apjomā. Lai arī par to pirmais kā allaž no Baltijas līderiem runājis Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, kādēļ Latvijas prezidents Andris Bērziņš nevarētu pievienoties saprātīgam aicinājumam?
Ziņu aģentūra vēsta, ka Igaunijā notiekošajās amerikāņu un igauņu kopīgajās mācībās piecās dienās tikšot slīpēta sadarbība parasta kara apstākļos. Būtiski pievērst uzmanību nodarbību apzīmējumam atrastajam jēdzienam – parastais karš. Ne vairs izcelšanās kādas nezināmas valsts krastā, kur norisinās nemieri un tāpēc jāieņem miera uzturētājiem paredzētā vieta starp abām naidīgajām pusēm. Ne arī vairs dažādu humānu darbu veikšana, kā tas bijis Irākā un Afganistānā. Parasts karš nozīmē tikai vienu – tajā piedalās, lai uzvarētu. Parastā karā nav cita mērķa un tas vienmēr nozīmē, ka ir jānodara zaudējumi pretiniekam. Lai nosargātu savu zemi, mājas ar to iemītniekiem, nākas uzveikt pretinieku, likvidējot tā pretošanās spējas.
Igauņu un amerikāņu kopīgie manevri turpināsies ar vērienīgām mācībām „Siil” (ezis), kurās piedalīsies 12 tūkstoši igauņu karavīru un rezervistu. Vērā ņemams mērogs, turklāt derīgi norādīt, ka mācības norisināsies nevis norobežotā poligonā, bet gan dabiskajā apvidū ar neapdzīvotu un apdzīvotu teritoriju.
Šādās mācībās karavīriem ir iespējas iepazīt konkrētu apvidu un sagatavoties tā aizstāvēšanai, un vairot pārliecību par sekmīgu savas zemes nosargāšanu. Kā redzams no Ukrainas piemēra, noskaņojumam ir ne mazāk būtiska nozīme kā bruņoto spēku apgādei. Jācer, Baltijas gadījumā būsim liecinieki tikai vērienīgām mācībām - viens no šo manevru rīkošanas mērķiem ir pretinieka atturēšana no pārgalvīgas rīcības.
