Atis Klimovičs: Jāmeklē konkrētākas atbildes par drošību

Tagad tikpat kā neviens vairs neapgalvo, ka valsts drošība attiektos vienīgi uz bruņoto spēku spējām pretoties ārējai militārai agresijai.

Par to, ka šis jautājums ir plašāks un aptver daudzus sabiedrības dzīves aspektus un jomas, regulāri nākas dzirdēt no politiķiem un dažādu kalibru ekspertiem. Arī tikko Saeimas apstiprinātajā Nacionālās drošības koncepcijā par pašām nozīmīgākajām atzītas astoņas apdraudējuma jomas – tomēr tas ir pārlieku vispārīgs dokuments, kas neļauj iztēloties reālos pasākumus situācijas uzlabošanai.

Piemēram, minēta iekšējās drošības stiprināšana ar robežsardzes un policijas darba spēju un nodrošinājuma uzlabošanu. Skaisti vārdi, bet vai tas nozīmē policistu intensīvākas un kvalitatīvākas apmācības, tostarp ar ieroču lietošanu (izbrīna, ka līdz šim tas nav izdarīts, ne viens vien policists ir atzinis, ka šaušanas apmācību viņiem faktiski neesot) - nav noprotams.

Parlamenta Nacionālās drošības komitejas vadītāja Solvita Āboltiņa dokumenta vispārīgumu skaidrojusi ar to, ka tā būtībā esot vīzija, uz kuras bāzes tikšot izstrādāts nacionālās drošības plāns – jau klasificēts dokuments.

Tāpat „kam gan tas nav zināms” lauciņā atrodas norāde par sabiedrības sašķeltību, arī ieteikums stiprināt pilsonisko sabiedrību un uzlabot integrāciju. Pareizi vārdi, taču no Saeimas prasītos konkrētākas norādes, kā tas paveicams. Deputātiem skaidrāk jāformulē principi, par kuru ievērošanu vienoties visiem Latvijā dzīvojošajiem. Tā varētu būt norāde, ka par vienojošo saiti jākļūst latviešu valodai. Arī tāpēc, lai nerastos problēmas pie ārsta, kas runā tikai latviski un angliski. Derīgi paskatīties, ko citās valstīs uzskata par galveno integrācijas instrumentu. Gluži vienkārši - Vācijā, Lielbritānijā un citās Eiropas valstīs vienīgais reālais vienojošais pamats ir šo valstu pamata jeb valsts valoda. Tas pats attiecas uz Latviju, neraugoties uz dažādām valstu starpā esošajām atšķirībām. 

Ievērību pelnījuši deputāta Edvīna Šnores kritiskie iebildumi, ka koncepcijā nav atradusies vieta atzinumam par piektās kolonnas pastāvēšanu Latvijā. Nopietna problēma, taču nav skaidrs, ko dotu tās norādīšana apstiprinātajā dokumentā. Tā rīkojoties, visticamāk, būtu jānosauc personas vai organizācijas, kas uzskatāmas par šo kolonnu. Taču tieši tas kļūtu par nepārvaramu šķērsli, jo birku ar nosaukumu „Piektā kolonna” neviens sev labprātīgi nepiekar.

Pat ja partijai ir sadarbības līgums ar „Vienoto Krieviju”, ja tā par normālu atzīst iebrukumu Gruzijā, Krimas aneksiju un iebrukumu Donbasā un atbalstījusi oficiāla statusa piešķiršanu krievu valodai Latvijā, tā apstrīdēs apsūdzības nelojalitātē.

Šī partija nebalso par kopumā pareizi sastādīto un nepieciešamo drošības koncepciju. Kādēļ – vai tādēļ, ka tajā pat pārlieku piesardzīgi norādīts uz galveno Latvijas ārējo draudu jeb autoritāro Krieviju? Jebkurā gadījumā katrs „Saskaņas” solis vērīgam pilsonim ir redzams un viņa paša ziņā izspriest, vai tā pelnījusi birku ar uzrakstu – „Piektā kolonna”.        

Domājot par koncepcijā izteikto vēlējumu rast atbalstu kvalitatīvam krieviski vēstošam medijam, jāpiemin krievu žurnālistika starpkaru Latvijā. Jādomā, daudzi vairākās valodās lasoši cilvēki labprāt turētu rokās tā laika „Segodņa” kvalitātei atbilstošu mūsdienu analogu. Taču 24 atjaunotās neatkarības gados pieredzēts, cik tas nereāli, un nozares speciālisti par to sen vairs nerunā. Pastāv cits pieprasījums un arī piedāvājums, ar ko nodarbojas jau minētā mūžīgā opozīcijas partija. Runājot par pieprasījumu – kā lai 2015.gadā sarunājas ar cilvēku, kas Staļina izveidoto Gulaga sistēmu atzīst par pareizu un laikam atbilstošu un tāpat vērtē Latvijā veiktās represijas un okupāciju? 

Tomēr jautājums par sabiedrības noskaņojumu, visdrīzāk, ir vēl komplicētāks. Labs piemērs - Ukraina. To apliecinājusi Krievijas autoritārā līdera Putina pārrēķināšanās, kas nebija gaidījis krieviski runājošo Ukrainas iedzīvotāju lielākās daļas aktīvu pretošanos Krievijas agresijai. 

Izvairīšanās no ārējas agresijas, pakāpeniska sabiedrības vairākuma dzīves apstākļu uzlabošanās un aizvien lielāka mūsu valsts iemītnieku skaita spēja sarunāties latviešu valodā ir mērķi, kam jāstiprina Latvija. Vienlaikus uzlabojot aizsardzību pret apmelojumiem un naidīgu propagandu, ko demokrātijas apstākļos izdarīt ir sarežģītāk nekā autoritārā iekārtā. Taču ar to jārēķinās un vienlaikus jāmēģina saprast, kur atrodas nacionālās drošības sarkanā līnija.    

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti