Tieši tā šobrīd uzvedas agresīvais nekauņa jeb Krievija, kas “nesaprot”, kā iespējams vērst sankcijas pret šo valsti par indēšanu Solsberi un gatavot raķešu uzbrukumu pret slepkavām, kas Sīrijā aukstasinīgi nogalinājuši ar ķīmiskajiem ieročiem.
Pašpārliecinātais huligāns savu agresiju izvērsis arī citā mājā – tur ielauzies svešā dzīvoklī un cīņā ar tā īpašnieku atņēmis viņam vienu istabu.
Nomainījis atslēgu, policijai apgalvojot, ka viņš tur patiesībā nemaz neatrodas, un vēl piedevām pieprasot, lai dzīvokļa saimnieks apmaksātu viņa komunālos maksājumus. Tieši tāda ir krievu okupantu rīcība Ukrainā, jo sākot jau ar Krimu Kremlis laidis apgrozībā melīgo apgalvojumu, ka “mūsu tur nav”. Un patiesi, kā lai apgalvo, ka viņi tur atrodas, ja nav ar paša valsts galvas parakstu izdarīta apstiprinājuma. Tas nekas, ka žurnālisti jau Krimas sagrābšanas laikā 2014.gadā ieguva audio un video liecības par krievu karavīriem Ukrainai tolaik piederošajā pussalā – ar to iepriekš bija par maz, lai brīvā pasaule sakustētos.
Tagad redzam, ka Rietumi līdz šim bijuši pārāk lēni, un tas nozīmē, ka posts Ukrainā lielā mērā ir uz demokrātisko valstu sirdsapziņas.
Tas pats sakāms par slepkavošanu Sīrijā, kur ķīmiskie ieroči tiek atkārtoti lietoti, par “parastām” bombardēšanām nemaz nerunājot. Taču jautājums, cik lielā mērā tagad Rietumos posta apjomi beidzot aptverti, joprojām nav skaidrs; pirmais apliecinājums - Angelas Merkeles svārstīgums pievienoties militārajām sankcijām Sīrijā. Arī krievu teiktajam par kara iespējamību var būt savs iespaids.
Lai nopietni pretotos starptautiskās kārtības pārkāpējam, nepieciešama izpratne par to, ka Krievijai nav robežu, kuras tā uzskatītu par nepārkāpjamām. Tas nozīmē, ka šīs robežas jāuzliek no ārpuses. Tādas noteikti uzceļamas Ukrainā, kas aizstāvas pret krievu okupantiem.
Grūti iedomāties, ka Eiropas drošība varētu saglabāties bez neatkarīgas Ukrainas – par to jāšaubās. Bet, ja tā, tad tikai aklais neatzīs, ka nākamais agresijas punkts varētu atrasties Baltijā.
Tādēļ, šķiet, atkal kļuvis aktuāls lozungs – “Par mūsu un jūsu brīvību!”
Lietuvas premjers (diemžēl tas nebija mūsu valdības vadītājs, bet to no valdošās partijas nesagaidīt) Sauļus Skvernelis apmeklēja Krievijas agresijā cietušo Donbasa teritoriju. Diezin vai kaimiņvalsts valdības galva ir pārlieku emocionāls cilvēks, tomēr pēc viesošanās kara skartajā zonā viņš veltīja Krievijai ļoti asus vārdus. Pēc viņa teiktā, agresīvo rīcību atbalsta lielākā daļa šīs valsts iedzīvotāju. S.Skvernelis teica, ka esot kļūdaini uzskatīt, ka sabiedrībai Krievijā esot atšķirīgi uzskati no šīs valsts valdības uzskatiem. To bijis iespējams redzēt nesenajās prezidenta vēlēšanās, pie tam tādās pilsētās kā Maskava un Sanktpēterburga. Nekas nemainīšoties arī pēc paaudžu maiņas, un tādēļ esot jāizstrādā pilnīgi atšķirīgs modelis attiecībām ar Krievijas sabiedrību.
S.Skvernelis uzstājās Kijevas drošības konferencē, norādot uz nepieciešamību piegādāt letālo bruņojumu ukraiņiem.
Lietuva ilgu laiku bija vienīgā valsts, kas piegādāja šādu apbruņojumu ukraiņiem.
“Mums arī turpmāk jāpalīdz ar letālajiem ieročiem Ukrainai, taču ne jau tādēļ, lai rādītu pasaulei, ka atbalstām karu. Nē, mums jāaizsargājas. Tādēļ letālo ieroču piegādāšana nozīmē, ka varam saglabāt snaiperu, citu karavīru, civilo personu dzīvības,” 11.Kijevas drošības forumā teica Lietuvas premjers.
Attiecības ar huligānu patiesi kļūst aizvien asākas, un arī Latvijas valdībai, kā arī pilsoņiem nepieciešams padomāt, ka simtā valsts gadadiena var atnest ne mazums pārsteigumu. Kā neatcerēties neseno apsveikumu ar šaušanu jūrā pie Latvijas krastiem, kas tomēr nemaz nenotika. Tik vien, lai dzīve interesantāka!
