Abas šīs nostādnes apliecina aizvien lielāku attālināšanos starp bijušo impērijas centru un tās pakļautībā esošajiem ukraiņiem. Pie tam atsvešināšanās kļūst aizvien fundamentālāka, jo abas valstis veido atšķirīgus politiskos modeļus, kuru sadzīvošana līdzās ilgtermiņā nav iespējama. Uz to norādījusi virkne arī krievu ekspertu, pēc kuru domām, autoritārā Maskava nevar pieļaut demokrātiskas, atvērtas un sekmīgas, turklāt uz Rietumiem orientētas neatkarīgas Ukrainas valsts pastāvēšanu. Iespējams, tieši ukraiņu izpratne par indivīda brīvību tās daudzveidīgajās izpausmēs un nācijas tiesībām uz neatkarīgu lēmumu pieņemšanu ir galvenais faktors, kas krievu varas atgriešanos Ukrainā padara neiespējamu. To labi sapratuši Ukrainas specifiku pārzinoši žurnālisti un citi eksperti. Pat savulaik divus termiņus Ukrainas prezidenta krēslā bijušais Leonīds Kučma, kas it kā virzīja valsti gan uz Rietumiem, gan Austrumiem, bet beigu beigās piekrita nodot varu Viktoram Janukovičam, laida klajā savu grāmatu ar nosaukumu "Ukraina nav Krievija".
Vairs nešķiet pārsteidzoši, ka tik ievērojami pieaugusi Ukrainas iedzīvotāju vēlēšanās ieraudzīt savu valsti NATO sastāvā. Pie tam tik grandioza noskaņojuma maiņa nav notikusi nez kādu politiski izglītojošo lekciju rezultātā, bet gan saņemot reālus un agresīvus militārus sitienus.
Pirms 2014.gada nebija iespējams iedomāties, ka 70% šīs valsts iedzīvotāju atbalstīs iestāšanos aliansē. Tolaik šādu soli pozitīvi vērtēja vien nedaudz pāri par piekto daļu iedzīvotāju, visdrīzāk, lielākā daļa Rietumukrainā dzīvojošo. Tam bija pilnīgi loģisks izskaidrojums, jo kas gan tolaik ticēja kara iespējamībai starp Ukrainu un Krieviju, kas tagad kļuvusi par realitāti. Kā lai nepiemin kādu iekšlietu darbinieku no Luhanskas, kas savulaik domājis šādi – ja nu iespējams karš, tad, visticamāk, ar Rumāniju, un es tad atrastos ļoti tālā aizmugurē. Daudziem cilvēkiem Donbasā, kas tradicionāli bijis ievērojami prokrievisks reģions, karš, bet tiešāk reālas apšaudes un īsti šāviņi, atvēruši acis. Nevaru aizmirst vēstures skolotāju no Staņicas Luhanskas rajonā, kas pieredzējusi, kā Krievija apšauda robežas otrā pusē esošos ukraiņu ciemus. Tas, viņa stāstīja, ļāvis uz daudz ko paskatīties ievērojami savādāk. Tad nākusi atskārsme, ka 1940.gadā notikusi Baltijas valstu okupācija, nevis sociālistiskās revolūcijas, ka 2008.gadā Kremlis iebrucis Gruzijā un tas nav bijis kaut kāds krievu-gruzīnu konflikts.
Spriežot pēc agresivitātes pieauguma Krievijā un vispārējā atbalsta Vladimira Putina realizētajai politikai Ukrainā, visiem jāsagatavojas uz ilgu un mokošu konfliktu. Nav zināms, kādi konkrēti soļi no krieviem sagaidāmi nākotnē, taču militārā rosība un lielu manevru rīkošana noteikti nav laba zīme. Vēsture rāda, ka armijas tiek gatavotas pavisam konkrētu mērķu sasniegšanai. Turklāt savā pat īpaši neslēptajā vēstījumā ārpasaulei Kremlis licis noprast, ka neuzskata Ukrainu par neatkarīgu subjektu, vienīgi par savas ietekmes zonu.
Iespējams, tieši Ukrainā, kā tas jau vairākkārt vēsturē bijis, izšķiras Eiropas (vismaz tās austrumu daļas) liktenis, un arī Baltijas valstīm iespējams piedalīties tā veidošanā. Vēlamākais veids – Latvijai vēl aktīvāk atbalstīt ukraiņus, gan politiski, gan pilnveidojot saimniecisko sadarbību.
