Pēc daudzu Ukrainas drošības speciālistu un žurnālistu domām, lielformāta karadarbības uzsākšana esot ļoti iespējama, lai gan tas neesot vienīgais reālais tuvākās nākotnes scenārijs.
Pastāv iespējas, ka prāvie krievu armijas spēki var kalpot par draudīgu spēka argumentu, lai piespiestu Kijevu piekrist Maskavas prasībai legalizēt noziedzīgos Doņeckas un Luganskas režīmus.
Politisko procesu pārzinātāji ir atturējušies prognozēt, kā tieši un kad rīkosies autoritārais Krievijas valdnieks Vladimirs Putins. Tomēr tas nav liedzis dažādu valstu žurnālistiem un publicistiem meklēt atbildes senākos notikumos. Par populārāko analoģiju izvēlēts Staļina uzbrukums Somijai 1939.gadā jeb Ziemas kara uzsākšana. Norādīts gan uz to, ka PSRS režīms pirms iebrukuma Somijā visvisādi nozākājis kaimiņvalsts pastāvošo režīmu (apšaubot tā leģitimitāti – tieši tāpat kā tagad ar Ukrainas centrālo varu Kijevā), solot somu darbaļaužu “atbrīvošanu”, tad īstenojis provokatīvu savu pozīciju apšaudīšanu Mainilā un visbeidzot devies “atbrīvošanas” karagājienā.
Par vienu no iespējamākajiem krievu uzbrukuma datumiem tiek minēts 24.augusts, Ukrainas neatkarības diena.
Daudzi ukraiņu žurnālisti uzskata, ka tas esot iespējams. Tādā veidā Krievijas režīms vienīgi vēlreiz apstiprinātu savu attieksmi pret neatkarīgu Ukrainas valsti. Lielais Putina plāns neparedzot šādas valsts neatkarību, tādēļ turpinājums kara vešanai esot ļoti iespējams. Tiek pieļauts, ka krievi var uzbrukt no vairākām pusēm – gan ziemeļos, gan dienvidos no Krimas un Melnās jūras puses, gan no Piedņestras, kur izvietots Krievijas armijas kontingents.
Ukraiņu drošības un izlūkdienesti paziņojuši, ka tieši beidzamajā laikā krievi esot palielinājuši gan dažāda bruņojuma, gan pašu karavīru skaitu dažādās armijas daļās pie Ukrainas robežas.
Par to, kā šādā gadījumā iecerējusi rīkoties Ukrainas armijas vadība, netiek rakstīts. Taču pēc dažādiem izteikumiem, veiktiem aizsardzības pasākumiem spriežot, plāns plaša uzbrukuma atvairīšanai pastāv. Spriežot pēc kara aviācijas nesenajām mācībām un lidmašīnu piezemēšanās uz parasta autoceļa, tiek apsvērtas arī netradicionālākas kara vešanas metodes.
Par vienu no galvenajām sastāvdaļām valsts aizsardzībā uzskatāma tās iedzīvotāju griba aizstāvēties. Iespējams, tas ir viens no ukraiņu spēcīgākajiem trumpjiem, ko agresīvi noskaņotais Krievijas vadītājs un viņa atbalstītāji līdz šim nav pienācīgi novērtējuši.
Kā liecina ziņas par noskaņojumu vienā no ukraiņu desantnieku daļām, karavīri noteikti vēloties piedalīties parādē 24.augustā, un, ja vajadzēšot, no turienes taisnā ceļā doties uz fronti.
Daudzi ukraiņu eksperti uzskata, ka gatavošanās lielam uzbrukumam neesot pārspīlēts situācijas novērtējums – jābūt gataviem pašam sliktākajam un vienlaikus jādara viss iespējamais, lai no tā varētu izvairīties.
Kārtējo reizi par labu Putinam un viņa agresijai spēlē Rietumu pārstāvji, kas aicina abas puses atturēties no situācijas eskalācijas. Faktiski tādā veidā novelkot vienlīdzības zīmi starp agresoru (Krievija), kas izvieto uzbrukumam gatavas armijas daļas, un upuri (Ukraina), kas to nedara. Kremļa valdnieks to neapšaubāmi varētu tulkot arī kā piekrišanas zīmi agresijas turpinājumam. Taču nemetīsim akmeni tikai rietumnieku virzienā, paskatīsimies tepat Latvijā, kur valdības vadītājs un trīs viņa ministri, šķiet, neko nezina nedz par Krievijas agresiju Ukrainā, nedz Eiropas Savienības sankcijām.
