Atis Klimovičs: Gaidot Jāņus vēstures pārdomās

Katru gadu pirms Jāņiem, kad gribas ļauties bezrūpīgam vasaras siltuma vilinājumam, nāk 14.jūnijs, un šī diena visu noliek pa vietām. Īstu vieglumu tā arī neizdodas atrast. Laikrakstos un citos medijos lasāmi aizvien jauni personiski atmiņu stāsti, kas paplašina mūsu zināšanas par traģisko un ne tik seno vēsturi. Vārds "traģisko" ir atbilstošs, tas sevī ietver bailes, sāpes un ciešanas.

Ik pa laikam nākas uzzināt kaut ko jaunu par padomju okupācijas varas nežēlību un smagajiem noziegumiem. Diezin vai normālam karu un nemieru postu nepieredzējušam cilvēkam nāktos viegli noticēt, ka kaut kas tāds bijis iespējams. Vai iespējams iztēloties, ka lopu vāģos līdz ar citiem izsūtāmajiem tiek iekrāmēti arī pagalam slimi, pat paralizēti cilvēki? Nē, tas nav iespējams.

Gluži tāpat kā tikai retais šeit dzīvojošais noticēs, ka stāsti par tā dēvēto Donbasa separātistu zvērībām ir patiesi.

Taču, nokļūstot Ukrainā, satiekoties ar daudziem šīs valsts austrumu rajonu iedzīvotājiem, pat bez melu detektora palīdzības kļūst skaidrs, ka viņi nemelo.

Tad kļūst saprotams, ka spīdzināšana pie krievu iebrucējiem ir tikpat “normāla” lieta kā padomju okupantiem Latvijā pagājušā gadsimta vidū. Cilvēka dzīvībai tajā pusē – aiz Latvijas austrumu un Ukraina ziemeļu robežas - iepriekš un arī tagad nav nekāda nozīmes. Iesoļodami svešās teritorijās, kā tagad Krimā un Donbasā, šie krievu pasaules nesēji to apliecina arī tur.

Mantas atņemšana ir pilnīgi normāla lieta, par to taču nerunā gandrīz neviens, bet, ko lai runā, ja pasaulei nav “iedvesmas”, pat lai pasargātu cilvēku dzīvības.

Labu piemēru Latvijas sabiedriskajā TV parādījis žurnālists Mārtiņš Ķibilds, kas, gluži kā naglas dēlī dzīdams, tieši un precīzi pastāstījis, kā pēc Sarkanās armijas ienākšanas Latvijas iedzīvotāji tikuši atbrīvoti no mantas. Arī to aptvert ir gandrīz neiespējami, un tādēļ par to jārunā bez aplinkiem. Vēl 2014.gada pavasarī kādam prāvas lauku saimniecības īpašniekam latvietim centos aprakstīt, ko nozīmē krievu iekarotāju ienākšana Ukrainā. “Tas izskatās apmēram tā – pie tevis ierodas bruņoti vīri un paziņo, ka rīt tik daudz lopu no tava ganāmpulka tev bez atlīdzības jāatdod viņiem! Un nemēģini iebilst, jo tad vari zaudēt daudz vairāk.”

Vēl 14.jūnija un padomju noziegumu sakarā nāk prātā jautājums "Saskaņai", kādēļ šī tagad par “eiropeisku” kļuvusī partija nekad šajā dienā nav nākusi klajā ar atbilstošu humānu vēstījumu. Atbildēsim viņu vietā – tas vienkārši nav iespējams, jo Maskavas draugiem nav citu mērķu, kas atšķirtos no Kremļa iecerēm.

Nav šaubu, ka "Saskaņa", ja vien varētu, tāpat kā Krievijā liktu šķēršļus atgādinājumiem par padomju noziegumiem.

Ar kādu mērķi Krievijā tas šobrīd tiek darīts, ir labs jautājums. Taču atbilde tāda vis nav, jo noziegumus iespējams visvieglāk atkārtot, ja par iepriekšējo nav saņemts sods. Paturot 14.jūniju prātā, būs vieglāk nenoiet greizi arī parlamenta vēlēšanās šoruden un nepieļaut minētās partijas izkļūšanu no opozīcijas.    

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti