Atis Klimovičs: ES kontakti ar Turciju neliecina par stratēģisku domāšanu

Vācijas kancleres Angelas Merkeles nesenā vizīte Turcijā drīzāk apliecinājusi izmisuša ugunsdzēsēja, nevis apdomīga un tālredzīga savas saimniecības (Eiropas Savienība) pārvaldnieka braucienu. Tā atsegusi pagalam nepievilcīgo ainu, ka Eiropas Savienības (ES)  līderiem šobrīd pietrūkst skaidras stratēģijas par daudziem būtiskiem ārējās politikas virzieniem un vienā no tādiem atrodas Eiropai nozīmīgā valsts Turcija.

Jāpiekrīt vienam otram rietumvalstu komentētājam, kas norādījuši uz to, ka līdz šim ES atļāvusies neievērot, ka turkiem faktiski vienatnē bijis jārisina problēmas, ko izraisījusi divu miljonu sīriešu bēgļu ierašanās šajā valstī. Un tikai tagad, kad pie pašas Vācijas mājdurvīm vairs pat neklauvē, bet pa tām jau iegājuši pāri par 400 tūkstošiem bēgļu, kanclere atcerējusies par tādu vērtīgu sabiedroto, par kādu potenciāli pienāktos būt Turcijai.

ES vēlas panākt, lai apmaiņā pret piešķirto finansu palīdzību (par tās apjomu vēl norisinās diskusijas) Ankara ierobežotu nelegālo imigrantu plūsmu pāri Egejas jūrai un uzņemtu atpakaļ visus imigrantus, kuru patvēruma pieprasījumi ES būs tikuši noraidīti. Visdrīzāk, vienošanās ar Turciju spēs situāciju kaut nedaudz uzlabot, taču pat esošā bēgļu krīze un vēršanās pie turkiem ar aicinājumu uz sadarbību, augstākajā ES vadības līmenī nav likusi pārdomāt, vai attiecības ar Ankaru nav būtiski uzlabojamas. Te minama Eiropadomes prezidenta Donanlda Tuska norāde, ka vienoties ar Turciju esot jēga tikai tādēļ, lai panāktu „bēgļu plūsmas savaldīšanu”.

Noraidošā pozīcija ES attiecībās ar Turciju liek noprast, ka progress tajās nav gaidāms un pozitīvu soļu Ankaras virzībā uz dalību ES nebūs. Kā vienmēr iespējams norādīt uz demokrātijas trūkumiem Turcijā, kultivēt dažādās ES dalībvalstīs viedokli, ka Eiropa nav Āzija, ka Roma nav Kartāga, bet Grieķija nav Persija.

Un tam, protams, ir zināms pamats, taču reizēm vajadzētu paskatīties uz lietām plašāk – gan no vēsturiskā, gan šodienas globālo izaicinājumu un ģeopolitisko interešu skatu punkta. Izvērtēt jauno drošības situāciju un ielāgot, ka ES drošība garantējama ar aktīvu darbību ārpus savienības. Tas pavisam tieši attiecināms uz kara nopostīto Sīriju, kur ES jau šī kara sākumposmā bija nepieciešams iejaukties pietiekami aktīvi. Turklāt, ja attiecībās ar Ankaru būtu sasniegts augstākas uzticības un sadarbības modelis, tas notiktu ar ievērojamu Turcijas līdzdalību.

Sīrijas krīzei vajadzētu kļūt par skaidru norādi, cik lielā mērā sakrīt ES un Turcijas drošības intereses.

Tas pats sakāms arī par attieksmi pret Kremļa militāro iejaukšanos karadarbībā Sīrijā, kas uztverta ar bažām kā ES, tā arī Turcijā. Tieši tāpat ES un Ankarā kritiski novērtēta Krievijas militārā darbošanās Ukrainā, veicot teritoriālās izmaiņas.

ES vajadzētu atrast spēku noraidīt populistiskos prātojumus no sērijas, ka Eiropa nav Āzija, rēķināties ar jauno realitāti par normu kļuvušo cilvēku brīvo pārvietošanos, nebaidīties no citādā. Vienlaikus tas nenozīmē, ka Eiropai būtu jāatkāpjas no tās tradicionālajām vērtībām.

Nākotnē ES jāpaliek dažādiem - ekonomiskiem un kulturāliem sakariem plaši atvērtai telpai, vienlaikus par savu drošību tālejoši domājošai valstu savienībai.

Šķiet, pienāktos daudz nopietnāk izvērtēt ilgajā kopīgajā vēsturē bāzēto Eiropas un Turcijas sadarbību (bijuši gan savstarpēji kari, gan abpusēja apmaiņa ar dažādām prasmēm) un pastiprināt turku vēlēšanos turpināt demokrātiskās reformas. Iespējams, to var panākt ar skaidru valodu attiecībās ar Ankaru, liekot saprast, ka uzņemšana ES patiešām ir iespējama. Līdz šim tā nav bijis, tādēļ nav īsti godīgi novelt visu atbildību par neīstenotajām reformām tikai uz turku pleciem vien.

Šajā nedrošajā laikā Turcijas integrācija ES būtu solis pareizajā virzienā, kas palielinātu ne vien drošību, bet arī uzlabotu visas savienības pozīcijas starptautiskā līmenī.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti