Diezin vai PSRS kādas nopietnas struktūras vadītājs varētu atļauties kaut ko līdzīgu tam, kā nesen izveidotas represīvās organizācijas ''Rosgvardija'' šefs. Bez ironijas viņa neseno publisko izpaušanos nav iespējams uztvert, taču smiekli nenāk. Vienkārši tas ir baismi, ka lielajā valstī vadošos posteņos atrodas īsti bandīti. Tādi, kas runā atbilstošā bandītu žargonā, nekautrējas to atklāti izrādīt, sola galveno Krievijas opozīcijas līderi Aleksandru Navaļniju pataisīt par labi izdauzītu karbonādi, ja vien viņš ieradīsies uz piedāvāto divkauju.
Droši vien daudzu šīs valsts iemītnieku skatījumā tā runā "īsts vecis", taču labi audzinātiem un izglītotiem krieviem smiekli pārlieku nenāk.
Viņi droši vien mēģina uzminēt, ko nākotnē iespējams sagaidīt no šādas personas, kuras rokās atrodas lieli, ar plašām pilnvarām apveltīti policejiski spēki. Tas it kā attiecas uz šīs valsts iekšējām lietām, taču tā gluži nav, jo runa ir par cilvēktiesību pārkāpumiem. Taču kas gan atceras un pat zina šos noziegumus? Vai daudzi Latvijā dzirdējuši par dažādiem politisku motīvu dēļ apcietinātiem un citādi represētiem cilvēkiem? Protams, nē, jo tam spējīgas izsekot vienīgi profesionālas cilvēktiesību aizstāvības organizācijas.
Šī valsts, kuru aizvien vairāk raksturo prastu bandītu darbošanās, arvien vairāk sevi izolē no demokrātiskās pasaules. Viss, kas norisinājies beidzamajos gados - gan "zaļie cilvēciņi" Krimā, gan "Boeing" notriekšana, gan indēšana Solsberi, gan ieroču vešana pāri Ukrainas robežai, - bijis tik acīmredzams, taču Putins kā "īsts vecis" – čekists līdzīgi "zekiem" – izsmējīgi atbildējis: mēs tur neesam bijuši un punkts! Kriminālie taču nekad neatzīstas! Tiesa, Krimas gadījumā nepagāja sevišķi ilgs laiks un viņš atzina, ka tie bijuši viņa - Krievijas "zaļie" cilvēciņi.
Lai ko neteiktu diplomāti, tāds viņu darbs, pārmaiņas attiecībās ar šo valsti nav iespējamas un ilgi to arī nebūs. Jāatzīst, ka mums vajadzēja nonākt pie šīs atziņas krietni vien agrāk, taču arī tagad Latvijā tam visi nepiekrīt. Tādēļ uzskata par normālu piedalīšanos atklātajos Krievijas čempionātos – kā Rīgas "Dinamo" un "VEF", dziedāšanu ar krievu tankiem fonā, "uzmirdzēšanu" "Jaunajā vilnī" Sočos. Nav aizmirsies, kā 2014.gadā, kad jau norisinājās Krimas aneksija, Latvijas Nacionālais teātris nolēma doties viesizrādēs uz Maskavu. Par to tika teikts, ka tas bijis "misijas" brauciens, lai uzrunātu Krievijas galvaspilsētas publiku. Kā tas latviešiem un ne tikai viņiem vien izdevies, varam spriest tagad. Pagājuši četri gadi – Krievijā aizvadīti lielākie militārie manevri, Sīrijā krievu gaisa spēki nogalinājuši simtiem mierīgo iedzīvotāju, Donbasā ievests milzīgs daudzums bruņutehnikas, kas liek ar zināmām bažām domāt par nākotni, bet pie Latvijas robežām nebeidz riņķot lidmašīnas un karakuģi. Patiesi grūti noticēt labu attiecību iespējamībai.
Tās vienkārši nav iespējamas, un jebkuram cilvēkam, kas kaut cik regulāri interesējas par notikumiem ārpus savas sētas, ir skaidrs, ka to nepanākt.
Kamēr Krievija un krievu nācija neatzīs lielu daļu savas vainas traģiskajos notikumos pagātnē, izmaiņu attiecībās ar citām nācijām un valstīm nebūs. Derīgi atcerēties Staļina tostu – "Par lielo krievu tautu!", – vai nav sevišķi labi pateikts, kā vārdā viss norisinājies un veikts neprātīgi daudz asiņainu šausmu darbu? Vai pēc Otrā pasaules kara pretestība okupantiem netika salauzta ar krievu valodā runājošu spēku palīdzību? Gluži vienkārši – kamēr Maskava un tās līdzskrējēji šeit neatzīs padomju noziedzīgo okupāciju Latvijā, nebūs pamata jebkādam kaut cik nopietnam dialogam. Un te nav runa par vēlmi mūžīgi izcelt savu upura un cietēja tēlu. Gluži vienkārši bez tā nav iespējams normāli saprasties par to, kādai jābūt valsts valodai Latvijā, kāds ir vēlamais sociāli politiskais modelis, kādas ir mūsu valsts intereses, ārpolitiskie orientieri un sabiedrotie.
