Par beidzamo iespēju jāšaubās, jo līdzšinējā notikumu gaita parādījusi, ka situācija neapmierina ļoti lielu skaitu nabadzīgās valsts iedzīvotāju, turklāt ļaudīm ielās spējīgi pievienoties pat karavīri, un tas ir nopietns arguments, lai valdošā partija atturētos no bargu līdzekļu (arī ieroču) lietošanas. Tomēr nav skaidrs, kur meklējams kompromiss. Pašreiz valdošā partija noraida opozīcijas prasību demonstrāciju iedvesmotāju un opozīcijas līderi Nikolu Pašinjanu 1.maijā ievēlēt par premjerministru.
Zināms, ka viena lieta ir demonstrantu sapulcēšana ielās, protesta akciju veikšana, panākot nevēlamā režīma atkāpšanos, bet pavisam cita - vēlamas un produktīvas izmaiņas valstī, kuru dēļ ļaudis atsaucīgi izgājuši ielās. Kā redzams kaimiņvalstī Gruzijā, ja reformas tiek veiktas pēc tā saucamās samta revolūcijas, kad jauno varu atbalsta liels skaits iedzīvotāju, ir lielas cerības uz to sekmīgu īstenošanu. Piemēram, iekšlietu sistēmas reformēšana, kur divus termiņus prezidenta amatā pabijušais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili veica totālu tīrīšanu – faktiski gandrīz pilnībā nomainot policijas darbiniekus. Arī citas reformas tika uzskatītas par vajadzīgām, taču tas nebija pa prātam lielam skaitam pilsoņu, kas, zaudējuši savas iepriekšējās pozīcijas, nākamajās vēlēšanās pauda nepatiku par valdošās partijas darbību. Tad no Krievijas jau bija ieradies populistiskais miljardieris Bidzina Ivanišvili, kas pārliecināja vēlētāju lielāko daļu, ka jau drīzumā pēc vēlēšanām gruzīni dzīvos ievērojami labāk, un guva uzvaru.
Kā redzams tagad, prokrieviskā bagātnieka solījumi palikuši neizpildīti.
Tāpat derīgi atminēties, ka smagu triecienu iesāktajiem uzlabojumiem Gruzijā 2008.gadā deva Krievijas iebrukums šajā Kaukāza valstī. Uz to iespējams paraudzīties arī kā uz nepatikas paušanu par Tbilisi nepārprotamo vēlēšanos integrēties Rietumu struktūrās, vispirms NATO. Piecu dienu ilgais karš apstiprināja Gruzijas ārpolitisko kursu, no kura valsts neatteicās, bet pavisam savādākā situācijā atrodas Armēnija. Šai valstij faktiski nav citas izvēles kā vien palikt par paklausīgu Kremļa vasali. Tā ir maksa par nesakārtotajām attiecībām ar Turciju, kuru veidošanā noteicošā nozīme bijusi traģiskajam simts gadus vecajam nodarījumam Osmaņu impērijā, kad Pirmā pasaules kara laikā tika nogalināti līdz pusotram miljonam armēņu. Tas pats sakāms par otru virzienu un kontaktiem ar vēl vienu kaimiņu – Azerbaidžānu. Vēlēšanās paturēt sev Kalnu Karabahu, kas PSRS laikos ietilpa Azerbaidžānas PSR, bet tad karadarbības rezultātā nonāca armēņu rokās, ir maksa par vēl vienu slēgtu robežu. Tas savukārt liek dzīvot pastāvīgā spriedzē, jo Baku regulāri norāda, ka pienācis laiks atgūt šo teritoriju. Zinot, ka šo ne miera un ne kara situāciju savā labā izmanto Maskava, kas abām pusēm armēņiem un azerbaidžāņiem pārdod militāro bruņojumu, nenākas šaubīties par to, ka pārāk liela skatīšanās Rietumu virzienā var nest Erevānai nepatīkamas sekas. Tomēr ārpolitiskais pavērsiens ir maz ticams, pie tam armēņu opozīcijas līderis jau apstiprinājis, ka valsts palikšot Maskavas vadītajā orbītā.
Tomēr bez izlaušanās no tās īstas izmaiņas nav iespējamas – tas redzams visās NVS valstīs.
