Var karadarbības apklusumu izskaidrot ar agresijas pārnešanu uz citu reģionu (Sīrijā), vēl dažādiem aspektiem, taču lielā mērā tas noticis, pateicoties ukraiņu aizvien prasmīgākai karošanai.
Ukrainā sastopams viedoklis, ka Maskavu nobiedējuši pārlieku lielie zaudējumi, kādi ciesti kaujās. Kritiski vērtējama esot krievu ģenerāļu piekoptā kauju vadīšanas prasme – liela daudzuma karavīru raidīšana frontālos uzbrukumos bieži vien bijusi par iemeslu prāviem zaudējumiem.
Kopš kara sākuma pirms pusotra gada, kad gandrīz vairs nebija tāda veidojuma kā Ukrainas armija (tā bija novājināta un skaitliski samazināta), situācija būtiski mainījusies. Tās skaits jau sasniedzis 240 tūkstošus, turklāt tā ir armija ar reālu kara praksi. Ukraiņu armijas virsnieki, kas cenšas objektīvi vērtēt situāciju, uzskata karadarbības atjaunošanos par iespējamu. Tā liek domāt viņu militārā pieredze. Tomēr divu jaunu un lielu Krievijas militāro bāzu būvniecība Ukrainas robežas tuvumā netiek saistīta ar obligātu triecienu gatavošanu no šīm bāzēm. Tas, iespējams, tiekot darīts iebiedēšanas nolūkos. To var uzskatīt par psiholoģisko pārbaudi. Līdzīgs neliels iebiedēšanas piemērs - pagājušajā gadā pie Čerņigovas apgabala robežas (Ukrainas ziemeļos) no Krievijas puses tuvojušies tanki. Tie strauji piebraukuši pie pašas robežas, tad pagriezušies par 45 grādiem un attālinājušies. Nav grūti iztēloties, ko tobrīd domājuši ukraiņu robežsargi.
Viens otrs labi informēts ukraiņu virsnieks uzskata, ka Krievijas militāristiem nav pa spēkam sasniegt uzvaru Ukrainā. Liels iebrukums esot iespējams, taču tad jārēķinās ar lieliem zaudējumiem. Turklāt uzbrukums kaut kad apsīktu un krievu armija varētu nopietni iestigt Ukrainas plašumos, un tad diezin vai izdotos noslēpt prāvos zaudējumus. Tāpat vajadzētu ņemt vērā, ka labi sagatavotu un karotspējīgu armijas daļu Krievijā nemaz neesot tik daudz. Gluži tāpat kā padomju laikā – daudzās daļās valda nabadzība, zagšana un dzeršana. Diezin vai tāda armija var okupēt citu valsti.
Der pievērst uzmanību arī abu pušu atšķirīgajai motivācijai – vienā pusē cilvēki, kas aizstāv savas ģimenes, valodu un valsti, otrā – slimīgu ideju par "krievu pasaules" pārākumu.
Ne mazāk svarīga līdzās spējai ar ieročiem rokās cīnīties pret iebrucējiem un viņu pakalpiņiem (domāti tā saucamie separātisti jeb patiesībā noziedznieki) izrādījusies visas Ukrainas gatavība turpināt savu darbu – gan katram savā individuālajā teritorijā, gan valsts līmenī – arī īstenojot reformas (tiesa, par lēnu). Nekur – sākot no valsts rietumu robežām līdz pat Ukrainas kontrolētajai Donbasa daļai - nav manāmas pat vismazākās apātijas pazīmes. It visur – apkopti lauki un tīrumi, un tā, šķiet, ir vislabākā atbilde agresoram.
Gandrīz visos Ukrainas reģionos lielākā daļa iedzīvotāju sapratusi, ka Kremlis ir reāls drauds un tas nekur nav zudis. Saprot to, ko savos priekšstatos par Putinu nav aptvēruši Rietumu politiķi, ka Kremļa saimnieka plānos nav vietas nekādai Ukrainas valstij. Ko tas varētu nozīmēt – lai katrs iztēlojas pats. Tikai jāņem vērā, ka runa nav tikai par Putinu vien. Milzīgais skaits pārtraukto personīgo kontaktu starp iedzīvotājiem Ukrainā un Krievijā, tajā skaitā pašu tuvāko radinieku starpā, atsedz baismu ainu – tie ir daudzi miljoni "putinu", un tas neveicina cerīgas domas.
Atsauksimies uz Svetlanu Aleksejeviču: „Mums ir darīšana ar krievu cilvēku, kas beidzamo 200 gadu laikā karojis gandrīz 150 gadus. Un nekad nav dzīvojis labi. Cilvēka dzīvība un labklājība viņam nenozīmē neko, svarīgi, lai valsts būtu liela un piestūķēta ar raķetēm. Šajā lielajā postpadomju telpā, it īpaši Krievijā un Baltkrievijā, kur sākumā cilvēkus 70 gadus mānija, pēc tam 20 gadus aplaupīja, izauguši ļoti agresīvi un pasaulei bīstami ļaudis”.
