Esam izdarījuši savu izvēli un nostājušies līdzās tiem, pret kuriem viltīgo un asiņaino uzbrukumu izvērsusi Krievija. Latviešu mediķi, žurnālisti, dažādu citu profesiju pārstāvji braukuši uz Ukrainu un palīdzējuši, kā katrs spējis. Naudu ukraiņu atbalstam savākušas daudzas pašvaldības, pat nelieli un samērā mazturīgi novadi devuši savu artavu. Tā likusi rīkoties skaidra apziņa par Ukrainai nodarīto netaisnību, un tiem, kas snieguši palīdzību, nav radies jautājums, kā saprast „sarežģīto” jautājumu, par ko norisinās karš šajā valstī. Šī „nesaprašana” izrādījusies visai ciets ledus, kura atkausēšanai nepieciešami daudzveidīgi siltuma avoti. Kremļa propagandai, daudzveidīgajiem troļļu izdomājumiem liekams pretī pacietīgs darbs Ukrainas atbalstam politiskā un profesionālā līmenī un arī individuāli – nebaidoties pašiem no savas izpratnes un skaidrojot to citiem.
Neatkarīgas valsts pastāvēšanas 24 gados divi beidzamie gadi bijuši paši smagākie Ukrainas jaunākajā vēsturē. Normālas miera laika dzīves vietā, kad iespējams kaut ko plānot un lolot nākotnes ieceres, stājusies cita realitāte. Tā mainījusi cilvēkus, un vairums ukraiņu uzskata, ka jaunie apstākļi viņus saliedējuši. Jau par Cieņas revolūciju dēvētajos notikumos kļuva skaidrs, ka Ukrainas sabiedrība ir mainījusies. Tas bija noticis desmit gados kopš veiksmīgi īstenotās, taču gaidītās pārmaiņas neatnesušās 2004.gada Oranžās revolūcijas. Visdrīzāk, bez lielākas pašcieņas un atbildības par valsts nākotni ukraiņiem nepietiktu spēka atvairīt agresiju.
Karā kā jau karā - kamēr nav noticis lūzums tā gaitā, tālākos notikumus grūti prognozēt. No frontes līnijas Donbasā pienāk ziņojumi par iespējamu karadarbības atjaunošanos, šādu viedokli izteikuši daudzi ukraiņu un krievu eksperti. Nepārtrauktās Krievijas vadīto „separātistu” provokācijas vairs nepārsteidz. Zvanot uz Ukrainu un vaicājot, kā klājas, atbildē var dzirdēt: „Pie mums norisinās karš.” Daudzi sapratuši, ka no kara nav iespējams aizmukt, ka viņiem der tikai viens ceļš – aizstāvēt Ukrainu un ne reti pasaka tieši: „Mēs aizstāvam ne tikai Ukrainu vien, bet arī visu Eiropu!”
Iespēja skaitīt "Grad" un citu ieroču šāvienus pagājušajā ziemā
Tukšas nelielās Sčastjas pilsētiņas ielas. Pa laikam nodārd smagie ieroči. Uz kurieni aizlidos nākamais šāviņš, neviens nezina – dzīve sešpadsmit kilometru attālumā no separātistu sagrābtās Luhanskas ir bīstama, tādēļ daudzi pilsētu jau pametuši. No divpadsmit tūkstošiem iedzīvotāju gandrīz puse devusies prom no frontes. Daži apmetušies tuvāk par simts kilometriem – tur logiem nedreb rūtis, kad šauj no Krievijas pāri robežai pārvestie ieroči. Janvāris Sčastjā ir neviesmīlīgs, ar pelēkām debesīm un retiem, lielākoties nīgriem gājējiem ielās. Tomēr satieku arī kādu jaunu laipnu meiteni, kas šķietami nemaz neuztraucas par skaļajiem ieročiem. Droši vien pie tiem pieradusi. Labprāt pastāsta par saviem nākotnes nodomiem un ieceri pēc pusgada kārtot iestājeksāmenus universitātē.
Nedaudz tālāk trāpījums mājā. Sapostītā dzīvokļa saimniekiem paveicies, jo izbraukuši jau iepriekš un tagad atgriezušies, lai paņemtu kas vēl palicis neiznīcināts. Līdzīgi daudziem citiem donbasiešiem arī viņi nav runīgi. Tādēļ uzdodu konkrētu jautājumu – kas raidījis šāvienu viņu mājā? Šūpojot galvu, aptuveni sešdesmit gadus vecā dzīvokļa saimniece nosaka: „Mēs taču neesam karavīri, kā lai zinām!” Šāda atbilde nepārsteidz, tā saka daudzi. Ukraiņu rezerves virsnieks 58 gadus vecais Ivans Makars sievietei vaicā: „Kāpēc jūs tā sakāt? Ir taču redzams, ka šauts no separātistu puses!” Vēlāk Ivans, kura dzimtās vietas atrodas Ļvovas apgabalā pie pašas Polijas robežas, man saka: „Redzi, daudziem šeit ir tāds prokrievisks noskaņojums.”
Vakarā iespējams saskaitīt izšautos šāviņus. Brīvprātīgie no bataljona „Aidars” apgalvo, ka iepriekšējā gadā un arī tagad Krievijas atbalstītie separātisti neievērojot vienošanos par uguns pārtraukšanu. Atskan šāviens. „Tā, viņi izšāva ar "Gradu". Vari skaitīt – deviņas sekundes un nokritīs,” man paskaidro Nikolajs Šepeļevs. Atskan vēl daži šāvieni. „Tas, lūk, ir mūsu pašgājējs lielgabals,” saka bijušais Luhanskas izmeklētājs un noziedznieku tvarstītājs Nikolajs. No viņa gūstu apstiprinājumu stāstiem par nežēlību frontes otrā pusē.
Arī Nikolajs, kas nemaz neesot vēlējies piedalīties šajā karā, nokļuvis „separātistu” cietumā. Tā droši vien bijusi noziedznieku atriebība, lai gan viņu fiziski neesot aiztikuši. Redzējis, kā citam arestētajam pie grīdas tikusi pienaglota pēda. „Pat, ja mēs atgūsim Luhansku, es nevēlos tur atgriezties. Nevēlos dzīvot kopā ar tiem zekiem un maitām!”
Par karu stāsta vasarā
Maija nogalē Kijevas Apdegumu centrā satiekos ar 42 gadus veco Vadimu Sviridenko. Pirms tikšanās par smagi cietušo ukraiņu karavīru zināms tikai tas, ka viņam amputētas abu roku plaukstas un arī abu kāju apakšstilbi.
Atveru medicīnas iestādes durvis un nonāku citā pasaulē, kurā pastāv ciešanas un ievainojumi. Tās ir kara sekas.
Ārpus Apdegumu centra daļa kijeviešu par kara postu varbūt arī nedomā un ļaujas atnākušajai vasarai ar sauļošanos un peldēšanos Dņeprā pašā Kijevas centrā. Bažas par sarunas uzturēšanu zūd ātri, Vadims runā mierīgi un joko. Izstāsta visu par kara gaitām no iesaukšanas trešajā mobilizācijas vilnī līdz pat nonākšanai gūstā un atgriešanos pie savējiem. Rodas iespaids, ka Vadims pats lāgā neapzinās, kā viņiem izdevies izdzīvot. Pēc kaujas Debaļcevas apkārtnē šā gada februārī bijis kopā ar vairākiem citiem biedriem.
„Naktī mēs nekur nevarējām iet, vēl jo vairāk tādēļ, ka visi bijām ievainoti. Nācās gaidīt rītu. Mēs ar komandieri ielīdām kabīnē, paņēmām siltas lietas – segas, vēl kaut ko atradām, ielīdām kabīnē, stiklu nebija, taču mašīna vēl darbojās. Es izturēju līdz rītam, visi pārējie ievainotie, kas tur bija palikuši, izrādījās nosaluši. Arī komandieris. Biju palicis viens. Tur vēl paliku trīs dienas. Izlīdu no kabīnes, ēdu sniegu un šo to citu. Ēdu visu, ko atradu. Ielīdu atkal kabīnē, kustēties vairs nevarēju, spēru trīs četrus soļus un kritu. Bez ievainojumiem un kontūzijas ļoti smagi bija cietusi arī mugura. Nevarēju paiet. Un trīs dienas uzturējos kabīnē - salā, kas pārsniedza divdesmit grādus. Nevienas ekstremitātes neiztur tādu salu, brīnos, kā to izturēju. Ceturtajā dienā mani atrada separātistu, Doņeckas tautas republikas cilvēki. Tobrīd tieši mielojos ar sniedziņu, četrrāpus,” šo ainu pieminot, Vadims pasmaida.
Drīzumā sākusies gangrēna un, nevēloties uzkraut liekas problēmas saviem mediķiem, separātisti atdevuši viņu ukraiņiem. Rudenī Vadims devies uz ASV, lai saņemtu kvalitatīvas protēzes.
Rudenī uz pieklusušo frontes zonu
Pēc 1.septembra situācija kaujas zonā bija mainījusies – to varēja sajust jau ceļā uz turieni. Agrāko stingro pārbaužu vietā ukraiņu karavīri un iekšlietu spēku vīri savos posteņos izturējās daudz mierīgāk. Tomēr attieksmē pret žurnālistu fotoaparātiem un videokamerām bija gandrīz tikpat kategoriski. Šī iemesla dēļ ne vienmēr bija iespējams nofiksēt pat pavisam ikdienišķas ainas, piemēram, karavīrus pie kravas mašīnas ar piestiprinātu lielgabalu. Tādus parastus lielgabalus mums aizliedza filmēt kāds pārāk enerģisks karavīrs un stāstīja par kara noslēpumu.
„Ja viņš nokļūtu zem lodēm, saprastu, kas ir īsts karš. Noteikti kļūtu mazāk rosīgs un neizturētos pārspīlēti centīgi aizmugures postenī,” teica virsnieks, kas braucienā uz frontes zonu pavadīja divus latviešu žurnālistus. Vēlāk tieši no viņa nācās dzirdēt vienu no drūmākajiem stāstiem. Ziemā smago kauju laikā nācies palīdzēt kara mediķiem, ticis nosūtīts arī uz morgu. Atvesti daudzi bojāgājušie, kas guldīti uz koka plauktiem. Te pēkšņi vienam no tiem kabatā iezvanījies telefons. Virsnieks izņēmis to no kabatas. Izgaismojies vārds – mamma. Nolēmis atbildēt. Centies iegalvot kritušā karavīra mātei, ka viņas dēls vienkārši piemirsis savu telefonu, taču sieviete nav noticējusi...
Ukraiņu karavīru un virsnieku stāsti par nāvi un brīnumainu izglābšanos šķiet pilnīgi neticami, tomēr tie ir patiesi. Viņi pazīst kara postu un vēlas tā beigas. Vēlas drīzāk atgriezties mājās pie ģimenēm. Sarunājos ar trim pieredzējušiem virsniekiem. Mierīgi, nosvērti vīri, kas prasmīgi pildījuši savus pienākumus. Vaicāju, vai iespējama karadarbības atjaunošanās. Viņi atbild, ka tas nebūtu pārsteigums.
Gada beigās atkal katru diennakti tiek apšaudītas ukraiņu karavīru pozīcijas, un ir skaidrs, ka „separātistu” virspavēlnieks Kremlī nav devis viņiem pavēli par uguns pārtraukšanu.
