Tā nu palaista garām izdevība parādīt labo gribu pašā Lieldienu priekšvakarā, ko varētu vērtēt kā valsts galvas nostāšanos tieši tādas personas pusē, kas acīmredzami šobrīd pelnījusi atbalstu. Tā vietā Raimonds Vējonis klaji uzrādījis savu un valsts aparāta smagnējību, arī vājumu, jo tikai stiprie ir spējīgi būt laipni un augstsirdīgi. Prezidents pavisam atklāti parādījis, ka viņš ir nepieejams bastions, kas piesegts ar lielo likuma burtu.
Jāpiekrīt tiem, kas pēc ziņas par valsts galvas atteikšanos piemērot viņa rīcībā esošo apžēlošanu norāda uz aizvien pieaugošo bedri starp sabiedrības vairākumu un tās vārdā valdošo slāni.
Prezidents, kā redzams, savu izvēli izdarījis, un nenākas šaubīties par to, kā interesēs viņš rīkojas. Vietā atcerēties, ka Vējonis pagājušajā gadā aicināja Saeimu izšķirties par visas tautas ievēlētu prezidentu.
Diezin vai varam to atļauties, redzot, ka pat ar esošajām pilnvarām apveltītais valsts galva tās neizmanto, lai palīdzētu smagi nomocītam cilvēkam.
Tā vietā Vējonis nostājies represīvā aparāta pusē, ļaujot izdarīt secinājumu, ka atjaunotajā Latvijas valstī viens atsevišķs cilvēks netiek uzskatīts par vērtību.
Viņu, ja tam gadījies būt nepiekāpīgam, drosmīgam un kritiski noskaņotam, valsts aparāts ar mūsu juridisko sistēmu gatavs sabradāt. Tagad tam pievienojies Vējonis, kas noraidījis cilvēcisku lūgumu par apžēlošanu.
Arī šī smagnējā un represīvā sistēma ir daļa no valsts, taču ne jau tādu to esam vēlējušies ieraudzīt. Tā cietu seju gatava sabradāt vienu “ierindas” cilvēku, bet ir bezspēcīga kaut cik efektīvai cīņai ar liela mēroga finanšu mahinācijām un korupciju. Šī ir Latvijas sejas sabojātā daļa, kam steidzami nepieciešama nopietna ārstēšana. Kā tas paveicams – uzskatāms par pārāk nopietnu jautājumu, jo sistēma ir tik lielā mērā “sakārtota” un tik daudz no tās atkarīgo, ka tas varētu būt pa spēkam vienīgi ar lielu pārsvaru vēlēšanās uzvarējušai, pie tam negaidīti tālredzīgai partijai vai apvienībai.
Tomēr par to nākas šaubīties, vismaz partiju publiskotajā informācijā nav sastopamas norādes uz ieceri īstenot reālas revolucionāras pārmaiņas. Bez tādām progress, kādu, visticamāk, vēlējās ieraudzīt politiski represētais Bērziņš, nav iespējams. Tas liek domāt par strupceļu, kas saistīts ar postpadomju mantojumu un ieilgušo pārejas posmu, no kura nav iespējama ātra un nesāpīga izeja.
Mēdz teikt, ka tādu varot atrast vienmēr, tādēļ atliek cerēt, ka arī no šīs pozīcijas Latvija reiz izkļūs. Vienlaikus skumji jāatzīmē, ka arī šo nepilnīgo valsti nākas uzskatīt par savējo un tās sardzē ikdienu atrodas tūkstošiem karavīru un zemessargu, un citu personu. Katram no viņiem Latvija nozīmē kaut ko nedaudz atšķirīgu, un tieši to - ne jau valsts galvu, premjeru un tiesu sistēmu - viņi uzskata par aizstāvēšanas vērtu.
