Tikko ar paziņojumu par nepieciešamību izvietot Lietuvas teritorijā NATO bataljonu ar 700-800 karavīriem nācis klajā šīs valsts ārlietu ministrs. Tieši tāpat nepieciešams rīkoties arī Latvijai un Igaunijai.
Var, protams, norādīt uz to, ka viens bataljons ir tikai nepilns tūkstotis karavīru, taču pat vienīgi no militārā viedokļa raugoties, šāda armijas vienība, kas ir pilnībā nokomplektēta un vajadzības gadījuma gatava autonomai karadarbībai, ir vērā ņemams spēks.
Vēl jo vairāk tad, ja tas sadarbojas ar gaisa spēkiem, vietējām nacionālajām vienībām, piemēram, zemessardzi. Bez tam šāda palīgspēka atrašanās vairo Baltijas valstu karavīru pārliecību par savu varēšanu un mazina vietējo iedzīvotāju bažas par drošību. Lietuviešu ministra teiktais, ka šāds solis sniegtu Lietuvai „drošības garantiju”, nozīmē to, ka lielāku un pastāvīgu sabiedroto militāro vienību klātbūtne varētu kļūt par nozīmīgu līdzekli potenciālā agresora atturēšanai no nepārdomātas rīcības. Lins Linkevičs norādījis, ka tā neesot provokācija.
Patiesi Baltijas valstis gluži tāpat kā visa Eiropas Savienība kopumā, gluži pretēji, līdz šim pat brīdim pret Ukrainā iebrukušo Krieviju izturējusies ar milzu toleranci. Tikai daži piemēri – hokejistu un basketbolistu (tiesa lietuvieši to pārtraukuši) piedalīšanās KHL un TVB turnīros, mūsu teātru un mākslinieku uzstāšanās Krievijā. Tiešs pierādījums, ka esam par korektu līdzāspastāvēšanu. Pat, redzot patiesību, kuru saprotams nav pamanījis "Saskaņas" prezidenta amata kandidāts (no partijas, kam sadraudzības līgums ar Putina „Vienoto Krieviju" neko citu arī nenākas sagaidīt), proti, Krievijas militāro klātbūtni Ukrainas austrumos, ES izturējusies ārkārtīgi miermīlīgi. Tāda ir arī Baltijas valstu pozīcija.
Līdzās aicinājumam pēc sabiedroto spēku izvietošanas, ar lielāku atbildību pret aizsardzību jāizturas nacionālajā līmenī. Pat bez „nesakārtotā” finansiālā jautājuma (esam ļoti tālu no nepieciešamajiem 2%), ir daudz neatrisinātu „lietu”, par kurām nepieciešams runāt nekavējoties un atklāti. Turklāt daudzas lietas kā savulaik padomju laikos labi izskatās atskaitēs un uz papīra, bet realitātē, iespējams, ir pavisam savādākas.
Piemēram, Latvijas bruņoto spēku pavēlniecība Zemessardzes skaitlisko sastāvu vērtē aptuveni 8 tūkstošs cilvēku līmenī, bet daži ierindas zemessargi kategoriski iebilst – šis skaitlis neatbilstot patiesībai. Vienā no bataljoniem, kur nesen pārbaudīta skaitliskā gatavība, ierindā bijusi tikai trešā daļa sastāva. Pienācis laiks atrisināt jautājumu par atļaujas piešķiršanu zemessargiem glabāt ieročus mājās. Zemessardzes komandieris pirms neilga laika atzina, ka viņa pakļautībā visā Latvijas teritorijā esošajām vienībām trūkstot pat noliktavu ieročiem. Ja vien ir laba griba, daudzas problēmas atrisināmas visai viegli. Dažas – kaut vai uzlabojot sadarbību ar vietējo varu.
Atgriežoties pie sabiedroto papildspēku izvietošanas – vajadzētu ņemt vērā, ka Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu nosargāšanā lielākais darbs tomēr jāpaveic pašiem un tas ir tā saucamais darbs „uz zemes”.
Tam, kā rāda Ukrainas notikumi, neraugoties uz XXI gadsimtu, ir nepieciešami cilvēki. Kā nesen sarunā norādīja kāds no zemessargiem, neviena teritorija nav uzskatāma par iekarotu, ja uz tās savu kāju nav spēris attiecīgais karavīrs.
Lietuvas ministra aicinājums ir vērsts uz to, lai šis karavīrs tur arī nenonāktu. Jāpiekrīt Linkeviča teiktajam :”Tas nav tāpēc, ka mēs gatavotos karam. Nē. Mēs vienkārši cenšamies garantēt mūsu drošību.”
