Atis Klimovičs: Aizsardzība Ukrainā, Polijā un Somijā

Lai labāk aptvertu, kādā virzienā pastāvēšanas simtgadi nosvinējušajai Latvijas valstij attīstīt savas aizsardzības spējas, vēlams apskatīt, kādā veidā to īsteno citas reģiona valstis. Šajā gadījumā izvēlētas trīs dažādas, taču attāluma ziņā mums tuvas (ne tikai tādēļ vien) valstis – Ukraina, Polija un Somija.

Visas trīs beidzamo gadu laikā sevišķu uzmanību pievērsušas nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un ar daudz lielāku uzmanību pievērsušās aizsardzības jautājumiem.

Šīs valstis arī atrodas pirmajā trijniekā Eiropā pēc to iedzīvotāju gatavības aizstāvēties ar ieročiem rokās.

Ukrainas pilsoņi to jau apliecinājuši reāli – vārda tiešā nozīmē ar izlietajām asinīm mācījušies, ko nozīmē aizstāvēšanās karš. Viņi pirmie XXI gadsimta Eiropā uz savas ādas sajutuši, ka “parasts” karš ir iespējams. Līdzi tam nākusi skaudrā atziņa, ka nedz civilizētajiem Rietumiem, nedz starptautiskajām organizācijām nav vajadzīgā krampja, lai apturētu aizvien agresīvāko Krieviju.

Šādā situācijā līdz miera risinājuma atrašanai jāpaļaujas uz tiem, kas atrodas vistuvāk zemei – ukraiņu karavīriem tranšejās un zemnīcās. Kara klātbūtne ar milzīgiem upuriem un acīmredzamā agresora pielabināšana (piemēram, Putina aicināšana uz Parīzi 11. novembrī) liek nopietni apšaubīt, vai Rietumos šobrīd vispār pastāv reāla vēlēšanās ietekmēt Kremļa izturēšanos.

Tas gan vairāk attiecas uz politisko vadību, tomēr atšķirīga aina vērojama NATO izpratnē par lietām. Šajā organizācijā valda izpratne par nepieciešamību būt gataviem bieži minētajai atturēšanai un, kā tas noprotams no beidzamajām lielajām alianses mācībām Norvēģijā, arī atbrīvot savu teritoriju no iekarotāja. Par to, kas varētu būt šis iebrucējs, aliansē šaubu vairs nav.

Aizvadītie pieci gadi likuši ukraiņiem saprast, ka bez spēcīgiem nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nav iespējams garantēt neatkarīgas Ukrainas pastāvēšanu.

Var ilgi diskutēt par to, kur slēpjas lielākie draudi valstiskumam – vai smagajā ekonomiski sociālajā situācijā, vai nereformētajā tiesu sistēmā un visaptverošajā korupcijā, tomēr kara situācijā pašu nācijai svarīgākais darbs jāpaveic karavīriem.

Bez viņu motivētas darbības un ziedošanās viss pārējais nebūtu iespējams. Diezin vai šobrīd Ukrainas pozīcijas būtu pietiekami stabilas, ja šīs valsts aizsardzības spējas atrastos 2014. gada līmenī. Kara zonā reālu kaujas pieredzi ieguvuši nevis desmiti, bet simti tūkstoši cilvēku, uzlabojusies karavīru apmācība.

Lai gan saņemti letālie ieroči no sabiedrotajiem, galvenā vērība tiek pievērsta Ukrainā ražotajam bruņojumam – vairāki tā veidi, šķiet, varētu atturēt pretinieku no lielas militāras avantūras.

Tomēr, visdrīzāk, galvenais Kremļa atturēšanās iemesls ir ukraiņu gatavība enerģiski aizstāvēties, tādā gadījumā “divsimto”, kā tiek dēvēti kritušie, būtu tik daudz, ka Krievijas sabiedrība to varētu arī neizturēt.

Kara vešanas ziņā Ukrainas pluss ir šīs valsts lielā teritorija, kuras ieņemšanai nepieciešami prāvi un pietiekami apmācīti, turklāt arī labi apgādāti spēki.

Polija ir viena no valstīm, kas ar sevišķi rūpību vērojusi notikumus Ukrainā. Noprotams, ka redzētais kalpojis par nopietnu iemeslu domām, runām un darbiem valsts aizsardzības uzlabošanai. Tieši Varšavas piemēram vajadzētu kalpot par labu mācību Latvijai, jo poļu iniciatīvas var vienīgi mudināt vēl enerģiskāk uzlabot mūsu valsts aizsardzību.

Varšava šobrīd nopietni cenšas panākt liela bruņota amerikāņu spēka – veselas tanku divīzijas izvietošanu savā valstī, tāpat noslēgts līgums par pretgaisa aizsardzības sistēmas "Patriot" iegādi un uzstādīšanu.

Jādomā, tāds ceļš ejams arī latviešiem – kādēļ neuzrunāt Poliju ar aicinājumu izvietot Latvijā vismaz divus savus bataljonus ar tehniku? Šī gada mācībās “Namejs 2018” šo rindu autoram bija iespēja vērot poļu motorizētās vienības spēju apliecinājumu, un redzētais ļāva atzīt, ka šāda sabiedrotā klātbūtne Latvijā noteikti uzlabotu valsts aizsardzību.

Analizējot situāciju reģionā, vēlams pievērsties Helsinkiem.

Vērojot dažādos pasākumus Somijas bruņotajos spēkos, iespējams secināt, ka pret jaunajiem drošības apstākļiem šajā valstī izturas ļoti nopietni.

Tas gan nav nekas jauns, pamati šādai attieksmei ielikti pirms simts gadiem, kad tika izcīnīta valsts neatkarība un vēlāk arī nosargāta Ziemas un Turpinājuma karos. Somijā pret armijas lielumu izturas atbildīgi, šķiet, neielaižoties neauglīgās diskusijās par “raķešu” visvarenību, tur efektīvi darbojas rezervistu sistēma, bet karavīru skaits kara gadījumā palielināts līdz 280 tūkstošiem.

Jau 2008. gada Gruzijas karš somiem sniedzis daudz vielas pārdomām, taču krievu darbība Ukrainā likusi sagatavoties jaunam tā saucamajam hibrīdkaram. Izveidotas rotas izmēra (no 100 līdz 150 karavīru) īpaši ātrās reaģēšanas vienības, kuras apmāca un vada profesionāli karavīri.

Šīs vienības tiek raksturotas kā mazas un spēcīgas un ir apgādātas ar dažādu ieroču sistēmām, arī prettanku ieročiem, dažas ekipētas ar “Leopard 2A6” tankiem. Tās ir savstarpēji nesaistītas mazas vienības, kas atrodas kaujas gatavībā un dažu stundu laikā gatavas, spējīgas darboties jebkurā valsts vietā. Tās spēj izmantot helikopterus, karot urbānā un lauku vidē.

Minētais apliecina, ka somi nopietni ir mācījušies no 2014. gadā Ukrainā pieredzētajiem hibrīdkara piemēriem. Piebildīsim – savukārt no somiem daudz varam mācīties mēs.               

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti