Astoņi kundziņsaliešu stāsti. Lilitas Eglītes izlase

Svinot raidījuma “Ielas garumā” 15. dzimšanas dienu, turpinām stāstīt par ielām un apkaimēm, kur esam pabijuši pirms daudziem gadiem. Jau izstaigāts Grīziņkalns, bet februāra raidījumos atgriezīsimies dažās Rīgas salās – Kundziņsalā un Daugavgrīvas Buļļu salā.

Rīgas toponīmijā saglabājušies daudzu Daugavas lejteces salu nosaukumi, kaut gan lielākā daļa no tām ir tikai pussalas vai arī jau sen saplūdušas ar cietzemi. Saplūšana sākās jau 16.-18. gadsimtā, kad Daugavas gultnes regulēšanai tika izbūvēti dambji. Toreiz iepretī Sarkandaugavai atradās vairāki sēkļi un vesels salu arhipelāgs: Zirgu, Gulbju, Iļķena, Kurpnieku, Rutku, Gubernatora un Pīļu salas. No Daugavas galvenās gultnes tās norobežoja Kaķasēkļa dambis, un salas pamazām sāka saplūst.

Zirgu un Pīļu sala 19. gadsimtā izveidoja Kundziņsalu.

Pamazām Kundziņsala sev pievienoja arī visas pārējās salas, un tagad tā ir 2,7 km gara un apmēram vienu kilometru plata. Salas nosaukumu saista gan ar tirgotājiem, gan dzeltenajām ūdensrozēm jeb kundziņiem, kas auga apkārtējos ūdeņos, bet padomju varai bija vēl radikālāks skaidrojums.

Vārds “sala” jau pats par sevi nozīmē kaut ko patstāvīgu, suverēnu, un Kundziņsala ilgi bija sava republika. Kā rakstīja dzejnieks Vitauts Ļūdēns:

“Tur, kur ūdeņi bez gala,

 Tālu tālu otra mala-

Daugavā ir Kundziņsala.”

20. gadsimta sākumā salā sāka būvēt mājas un izveidoja ielu tīklu - līnijas un šķērslīnijas -, bet Rīgai Kundziņsalu pievienoja 1917. gadā. Tomēr īstā pievienošana notika tikai 1959. gadā, kad pāri Sarkandaugavas attekai uzcēla tiltu. Pēdējos četrdesmit gadus salinieku dzīvi apdraud ostas attīstības plāni.

2003. gada vasarā, kad tur filmējām “Ielas garumā”, pirmais iespaids, iebraucot salā, nebija diez ko pievilcīgs: krūmiem aizaudzis laukums līdzās autobusa pieturai, pamestas ēkas un salinieki, kas neslēpa savu rūgtumu par notiekošo un bailes par nākotni.

Toreiz sabiedrībai diezgan uzmācīgi tika pausts viedoklis, ka Kundziņsalā vide ir degradēta un tur apmetušies  deklasēti elementi, pamatskola un pasts slēgti, tāpēc dzīvošanai salā nav perspektīvas. Pa centrālo ielu uz ostu bieži kursēja smagās automašīnas, apkārt dunēja un klaudzēja. Tad kāpēc kundziņsalieši tik ietiepīgi turējās pretī labākas dzīves solījumiem? Vai tiešām senču balss un ierastais dzīvesveids bija stiprāks par komforta vilinājumu?

Te jāatceras, kā tapa dārzos un zaļumos slīgstošā Kundziņsala, kur “kanāli kā Venēcijā, kas pār saknēm tek un vijas tā kā tumši brūnas dzijas”( V. Ļūdēns). 20. gadsimta sākumā zemajā, vietām purvainajā salā, kas pavasaros un rudeņos bieži applūda, ierādīja zemesgabalus apkārtējo rūpnīcu strādniekiem. Atbilstoši rocībai viņi uzcēla nelielas, vienkāršas mājas bez ērtībām, bet dārzus burtiski "uzvallēja". Skaidas ar laivām atveda no Dombrovska kokzāģētavas Vecmīlgrāvī, bet paši smagi strādāja, lai iekoptu dārzus, kas bieži vien ģimenei bija galvenais iztikas avots.  

Padomju laikā ar iedzīvotājiem īpaši neceremonējās: ja ostai vajadzēja, tika nojauktas mājas un likvidētas vairākas ielas, bet cilvēkiem ierādīti dzīvokļi citos pilsētas rajonos. Latvijai atgūstot neatkarību, Rīgas brīvostas attīstības plāni atkal apdraudēja salinieku nākotni. Dažas ģimenes padevās, pārdeva savas mājas un pārcēlās uz dzīvi citur. Tomēr daudzi palika salā, lai gan mājokļus nevarēja paplašināt, jo privātā būvniecība netika atļauta.

Ģimeņu jaunākie atzari bija spiesti meklēt pajumti kaut kur citur, bet tik un tā brīvdienās un vasarā atgriezās Kundziņsalā, jo tur bija viņu pasaules centrs.

Arī kupli sazarojusī Leonoviču dzimta. Olga un Antons Leonoviči pēc 2. pasaules kara adoptēja četrus bērnus – trīs māsas un brālīti, izaudzināja, iemācīja strādāt un sīksti turēties pretī dzīves grūtībām. Tas bija viens no aizkustinošākajiem stāstiem, ko toreiz uzklausīju. Jāpiebilst, ka kuplajai dzimtai joprojām mājas ir Kundziņsalā.

Toreiz un arī tagad Kundziņsalas 13. līnijā dzīvo Zeibotu ģimene. Kārlis Zeibots bija viens no Kundziņsalas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības dibinātājiem, bet vēlāk biedrībā līdzdarbojušās vismaz trīs Zeibotu paaudzes. Biedrības nams uzcelts par kundziņsaliešu saziedotajiem līdzekļiem, bet privatizācijas tumšajos labirintos kļuvis par kāda svešinieka īpašumu. Kā tas noticis, saliniekiem nav izdevies noskaidrot. Tiesa, ēkas fasāde ir nokrāsota, bet nomnieki izremontējuši arī daļu iekštelpu.

Pirms 15 gadiem rakstnieka Andra Zeibota sacītajā saklausījām daudzu salas iedzimto rūpes un sāpes par iespējamo šķiršanos no Kundziņsalas. Un pamats šādām noskaņām bija, jo osta plānoja pārņemt visu salu.

Toreiz, šķiroties no Kundziņsalas, visai rezignēti vaicāju: cik ilgi vēl būsi, mīļā Kundziņsala?      

Tagad Rīgas brīvostas piestātnes, celtņi, dzelzceļš, pārvadi un spožas tvertnes, manuprāt, ieskauj salu vēl ciešāk nekā toreiz, iekļaujot savā teritorijā arī mazdārziņus un kazu sētu. Tomēr salinieku noskaņojums ir mainījies. Kas tad noticis pa šiem gadiem?

Vispirms jau 2004. gadā tika nodibināta biedrība “Kundziņsala”, kas visu šo laiku uzmanīgi un piekasīgi seko norisēm tuvākajā apkaimē. Strīdas ar Rīgas brīvostu un pilsētas domi, aizstāv savas tiesības un meklē kompromisus. To, kā vajag par sevi pastāvēt, lai taisnība uzvarētu, jau deviņdesmito gadu beigās kaimiņiem iemācīja Barausku dzimtas atvases māsas Ruta Barauska un Aldona Kirštuka.   

Arī pēdējos gados Kundziņsalas vārds locīts ne reizi vien: te noplūdusi kāda videi kaitīga viela, te kāds ostā pārkāpis kravu drošības noteikumus, te salā ierīkoti jauni konteineri un pārvadi. Mani kolēģi presē, radio un televīzijā visus notikumus pamatīgi atspoguļojuši. Varbūt tādēļ, uzzinot, ka braukšu filmēt Kundziņsalu, vairāki cilvēki izbrīnā jautāja: vai tad tur vēl dzīvo cilvēki?

Kundziņsalā uz dzīvi apmetušās vairākas jaunas ģimenes, tiek rīkotas talkas teritorijas sakopšanai, atjaunotas vecās mājas un

beidzot - gandrīz pēc 40 gadiem! - salā atkal ir atļauts būvēt jaunas mājas.

Tiesa, ielās, kas atrodas tieši blakus ostas teritorijai, pagaidām drīkst tikai rekonstruēt esošās ēkas, uz pusi palielinot dzīvojamo platību. Tomēr biedrība “Kundziņsala” ir apņēmības pilna panākt visiem saliniekiem vienādus būvnoteikumus. Šogad paredzēts īstenot ostas finansēto salas meliorācijas projektu, un nupat parādījušās cerības atjaunot vairākām paaudzēm tik mīļo pamatskolas ēku. Par spīti ilgstošiem centieniem iedvest nolemtības sajūtu saliniekos, Kundziņsala turas.

 

"Ielas garumā" karte. Atrodi savu ielu TE.

Kā dzied Kundziņsalas himnā:

Nāc, jūras vējš, caur kauliem pūt!

Man še ne dzimt, ne mirt ir grūt,

Tamdēļ jau sirds arvienu jūt -

Tik Kundziņsalā vēlos būt!

 

*Portāla LSM.lv ielu kartē varat atrast un noskatīties pirms 15 vai 10 gadiem filmētās Grīziņkalna un Mežaparka, Vakarbuļļu un Rītabuļlu ielas. Interesenti var iepazīt Airu ielu  un Vienības gatvi, Krišjāņa Barona un Pētersalas ielas, Zemitāna ielu un laukumu, kā arī dažādus Rīgas pagalmiņus. Vienā no senajiem raidījumiem meklējām ielas ar neparastiem nosaukumiem un atradām Kaķu, Apakšgrāvja, Steigas, Darba un Lenču ielas.  

    

 

 

                                                                 

                                                                    

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti