Spītējot vadības kļūdu sērijai
Šī gada 22.vieta nav pati sliktākā kluba vēsturē (pirms pāris gadiem kā Pekas Rautakalio mantojums Artim Ābolam bija 24.vieta). Tiesa, aiz mūsējiem palika vien „Slovan” un „Medveščak”, kuru spēlēšana KHL ir zem pavisam lielas jautājuma zīmes (un tādā noskaņā abi klubi arī pabeidza sezonu), kā arī ierastie Austrumu konferences pastarīši.
Vērtējot sezonu kopumā, jāatzīst, ka neiekļūšanu Gagarina kausā ir visnotaļ likumsakarīga, un daudz lielāks pārsteigums būtu mūsējo iespraukšanās Rietumu konferences astoņniekā. Var teikt - kā sezona tika sākta (ar diviem zaudējumiem trijās spēlēs savā laukumā), tā arī tika beigta (ar diviem zaudējumiem četrās izbraukuma spēlēs, nepatīkamo 2:7 ieskaitot).
Par sezonas sākumu vislielākā „pateicība” kluba galvenajam bosam un arī runasvīram Jurim Savickim. Ko tik viņš pa visu vasaru un rudens sākumā nesarunāja! Pieciem Zeltiņa šoviem būtu gana. Taču puiši, treneru kolektīva saturēti, trenējās un spēlēja. Lai arī iedvesmas reizēm pietrūka. Kad no uzvaras šķir tikai viens trāpīgs metiens, arī sīkumiem ir milzīga nozīme. Arī gadu mijas izrāvienu atkal apturēja kluba vadība, laužot līgumus ar Edgaru Masaļski, Georgiju Pujacu, Pjotru Sčastļiviju un Marcelu Hosu. Jā, neviens no viņiem nebija komandas vilcējs, tomēr arī ne tik slikti, lai nebūtu derīgi. Tiesa, ar „smagiem” līgumiem, un tieši tāpēc arī notika šķiršanās. Tas bija kā mājiens ar salauztu nūju, ka uz spēlēšanu Gagarina kausā šogad neceram. Papildinājums bija pavisam dīvains – Kails Vilsons šogad patiešām bija visai kails. Vēl pieticīgāka statistika izrādījās Brokam Troteram, kas vēl kailāks parādījās uz jaunā Rodrigo Ābola fona. Bet Džefa Delorjē kļūda Rīgā pret „Medveščak”, ļoti iespējams, bija pēdējā nagla bezcerības zārkā.
Tāpēc
var gana droši apgalvot, ka „Dinamo” treneru kolektīvs un spēlētāji izmisīgi cīnījās par iekļūšanu play off, nevis pateicoties kluba vadības pārdomātai darbībai, bet spītējot tās nepārtrauktu kļūdu sērijai. Cik par to nāksies maksāt Latvijas izlasei un Aleksandram Beļavskim, redzēsim maija vidū.
Nākotne miglā tīta
Vai Rīgas „Dinamo” būs un arī nākamgad spēlēs KHL? Gana retorisks jautājums, uz kuru tagad atbildēt gandrīz nereāli.
Vieglāk atbildēt uz jautājumu – vai Latvijas klubam jāspēlē KHL? No politiskā aspekta atbilde ir „nē”. Un nevajag te demagoģiju, ka sports nav jājauc ar politiku. KHL, iesaistot tajā ārzemju klubus, jau ir kļuvis par ļoti politisku projektu. Kamēr Krievija turpinās pašreizējo ārpolitiku (ne jau tikai attiecībā pret Ukrainu, bet arī vairākām citām kaimiņvalstīm), tad jelkāda sadarbība ar šīs valsts struktūrām ir arī sadarbība ar agresoru. Arī no biznesa aspekta atbilde ir „nē”, jo KHL nekad nav bijis biznesa projekts. To dotē Krievijas energokompānijas, kā arī guberņu un republiku administrācijas. Jaunajā politiski ekonomiskajā situācijā tas kļūst arvien grūtāk un jau tiek runāts, ka vairāki klubi (Hantimansijskas „Yugra”, Novokuzņeckas „Metallurg”, Mitišču „Atlant” un gan jau vēl kāds) nākamajā sezonā KHL nespēlēs. Rīgas „Dinamo” vienīgais biznesa uzdevums ir piepildīt kluba īpašniekam piederošās „Arēnas Rīga” tribīnes. Taču arī te līdz labam biznesam - kā KHL līdz NHL.
No sportiskā aspekta varētu teikt, ka „jā”. Lai arī „Dinamo” nav vienīgā Latvijas hokeja panaceja, tomēr savu artavu gan izlasei, gan hokeja popularizēšanai valstī šis projekts dod. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka Latvijas izlase eksistēja un gana labi spēlēja arī pirms „Dinamo”. Un ir cīnījusies par palikšanu pasaules hokeja elitē arī ar „Dinamo” spēlētājiem sastāvā. Apgalvot, ka bez „Dinamo” hokejs šeit pazudīs, nozīmē liet ūdeni uz Savicka dzirnavām un ne vairāk. Arī no sociālā aspekta atbilde ir „jā”. Visos laikos tautai vajag ne tikai maizi, bet arī izklaides. Pēdējos septiņos gados „Dinamo” piedāvāja viskvalitatīvāko izklaidi uz sportu (un ne tikai) orientētai sabiedrības daļai. Ja šādas iespējas nebūtu, diez vai „Mogo” un „Kurbads” spēle pulcētu kaut vai KHL zemāko apmeklētības ciparu Rīgā. Taču ar laiku arī pie tā pierastu ne tikai Jurchiks.
Diemžēl, šajā sezonā „Dinamo” bija zemākā apmeklētība, tātad arī mazākie ienākumi no biļetēm. Arī to noteikti sekmēja neskaidrība par komandas nākotni, un tikai pēc tam bija komandas sniegums. Kad naudas maz, arī šo ienākumu avotu nedrīkst novērtēt par zemu.
Robežlīguma migla?
Krievijas rubļa vērtības kritums gandrīz uz pusi krietni paretināja arī daudzu klubu budžetus. Visi kļuvuši taupīgāki. Arī Rīgas „Dinamo”.
Kur ir tā naudas slāņa plānuma robeža, zem kuras komandas pastāvēšana vairs nav iespējama? Vai „Dinamo” vadībā kāds to zina?
Jā, tagad ir tikai divi tālie lidojumi, kas ļauj ietaupīt. Jā, arī spēlētāji var savilkt jostas un piekrist mazākiem līgumiem, jo citur Eiropā tie varētu būt vēl mazāki. Pārējos KHL klubos pēc mūsējiem liela pieprasījuma nav. Tur gaisu apostījušajiem nav bijis viegli – Lauris Dārziņš, Miķelis Rēdlihs vai Jānis Sprukts varētu ilgi stāstīt. Sastāvos nostiprinājušies vienīgi tie, kas jau zina, kas ir NHL līmenis – Kaspars Daugaviņš, Mārtiņš Karsums, Artūrs Kulda un Oskars Bārtulis. Taču, pat ja tie ir tikai 50% no agrākās summas – 15 miljoniem eiro – un ja tie neiekrīt rokās no kādiem nezināmiem Krievijas labvēļiem, tad variantu nav. Latvijā šādu naudu viena kluba vajadzībām, lai cik tas arī populārs nebūtu, šobrīd savākt nevar. Ja nu vienīgi „Dinamo” kļūst par publisku akciju sabiedrību un fani var kļūt par kluba īpašniekiem. Un, pasarg Dievs, valsti nejauciet klāt! Nevajag arī cerēt, ka viens pats Savickis atvērs maku un piemetīs trūkstošos miljonus. Drīzāk atkal atkārtos slaveno frāzi, ka viņš hokejistus padarījis par miljonāriem un vienu sezonu šie var nospēlēt par brīvu. Turklāt diez vai Savickis „Itera Latvia” no latviešiem ir lielākais patiesā labuma guvējs. Ne viens vien, kad uzdod šādu jautājumu, dziļdomīgi skatās puķu Andra virzienā. Ne jau tikai vekseļi vien viņam ir!
Tīši vai netīšām Savickis ir izmetis frāzi (ik pa brīdim viņam kaut kas pasprūk), ka „Dinamo” nauda ir vēl turpmākajiem pieciem gadiem. Un tad varbūt jāskatās nevis Jura vai Andra, bet cita valdes locekļa Aigara virzienā. Tieši Kalvīša valdības laikā toreizējais ārlietu ministrs un pats premjers jo īpaši lobēja Latvijas–Krievijas robežlīgumu, kas arī tika noslēgts, tāpat vien uzdāvinot Abreni Krievijai. Protams, protams, mums šī nelatviskā teritorija, kas tikai vairotu „Saskaņas centra” vēlētāju pulku, 100 gadus nav vajadzīga. Taču, kāpēc to atdeva tāpat vien, jo kompensācijas turienes zemju īpašniekiem nācās maksāt no Latvijas valsts budžeta? Bet varbūt tas nenotika gluži par velti un tieši šādā veidā Krievija pamazām norēķinās par Abreni? Kādā sakarā kluba spicē pēkšņi parādījušies Aigars Kalvītis un Guntis Ulmanis? Taču ne jau tāpēc, ka ekspremjera dēli trenējās hokejā! Ja tā, tad, lai arī Krievija ne vienmēr ir uzticams partneris, tomēr gan jau Kalvītim doto solījumu pildīs un neatstās pie borta ar ēzeļa ausīm.
Kā redzam, jautājumu ir daudz vairāk nekā atbilžu. Uz vairumu no tiem „Dinamo” vadība vai nu nevar, vai arī nevēlas atbildēt. Tāpēc visdrīzāk, tāpat kā pērn, arī šogad jūlijā, kad komandas sāk gatavoties sezonai, nekādas skaidrības nebūs. Izņemot gadījumu, ja Ukrainā eskalācija sasniedz sarkankvēli un sākas karadarbība, kas draudētu izplesties arī ārpus tās robežām. Kāds tad tur hokejs vairs! Vai arī otrs variants – Ukrainā sākas mierīgas jauncelsmes periods, Krievija kļūst par starptautisko paraugbērnu, tiek atceltas visas sankcijas, naftas cenas atkal ir 100 dolāri par barelu, un viss turpina ripot ar divkāršu jaudu! Tiesa, otrais variants ir gandrīz vai no „Saules pilsētas” pārrakstīts.
Tagad dinamieši var nedaudz atvilkt elpu, lai pēc brīža atsāktu treniņus, kas īpaši noderēs tiem, kam maijā būs jāspēlē pasaules čempionātā. Tādi varētu būt apmēram 15 dinamieši. Prāgā būs vērts pacenties, jo tādā veidā kāds varbūt izpelnīsies ievērību un tikt pie laba līguma kādā citā Eiropas (Šveices!) līgā un tad nevajadzēs pārtikt no Savicka vai Putina nedrošajiem rubļiem. Izlasei pirmās pārbaudes spēles jau aprīļa sākumā.
