Protams, ka grūti izskaitļot, cik daudz līdzekļu indivīds iegulda savā sportotkārē kā hobijā, tādējādi stiprinot arī savu veselību un darbaspējas. Gandrīz tikpat grūti sarēķināt valstī kopumā, cik vecāki investē savos bērnus, apmierinot viņu, bet reizēm pat vairāk savas sportiskās ambīcijas. Šos ciparus atmetīsim, kaut kopējā katlā tie aizņem ļoti biezu slāni.
Par pamatu paņēmu 2012.gadu – kā nekā olimpiskais. Tam nebija ne biezo gadu slāņa, taču arī no krīzes jau pamazām ķepurojāmies laukā. Tiesa, tikai ķepurojāmies, jo pat 2015.gadā valsts budžetā sportam paredzēti apmēram 30 miljoni eiro, bet 2008.gadā bija vairāk kā 40 miljoni. Vienā otrā jomā skaitļi izskatās gana precīzi, bet dažās citās tuvu īstajiem.
Valsts budžeta pienesums sporta kopējā katlā bija 22 396 410 eiro, sponsoru/ziedotāju – 7 721 898, apmēram 1 000 000 ieņemts no biedru naudām, apmēram 2 400 000 no saimnieciskās darbības, apmēram 20 000 000 ir starptautisko organizāciju un sponsoru pienesums (lauvas tiesu veido „Dinamo” projekts, kā arī FIFA un UEFA ieskaitījumi LFF kontā), citi ienākumi – 2 584 110. Tas viss kopā ir apmēram 56 000 000.
Gana liela summa, lai sporta sabiedrība nejustos, kā nabagais brālis. Taču arī tā nav visa. Pietrūkst pašvaldību ieguldījums, kas nav apkopots, bet ir visnotaļ būtisks un arī noteikti rakstāms ar astoņiem cipariem. Pēdējos gados arvien vairāk sporta druvā ievāc arī tā dēvēto Eiropas naudu.
Gandrīz puse no minētās summas iziet caur Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) un apmēram piektā daļa – caur Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) kasi un grāmatvedību. Pārējā nonāk federāciju, sporta skolu, sporta klubu vai atsevišķu sportistu rīcībā. Cits jautājums, vai vienmēr nauda plūst pa pareizo gultni un sasniedz mērķi un vai vispār ir skaidrs definēts mērķis (mērķi)?
Attiecībā uz augstas klases sportistu nodrošināšanu varam teikt, ka ir sistēma, kas gana labi funkcionē, ko apliecina arī trīs medaļas Ziemas olimpiskajās spēlēs.
Jau kopš 1994.gada funkcionē Latvijas Olimpiskā vienība, nupat starts tika dots programmai „Top 50”. Tiesa, arī šajā sistēmā mēdz būt pa spraugai – kaut vai gadījums ar biatlonistu Andreju Rastorgujevu, kam pirms sezonas trūka 80 000 eiro. Izpalīdzēja sponsori. Gadījums ar Andreju arī rāda sistēmas „Nauda seko rezultātam” nepilnības. Aiz līdera ir tukšums un drīz var gadīties tā, ka nauda ir, bet tai nav kam sekot. Līdz ar to jautājums – cik efektīvi strādā federācijas, pašvaldības, sporta skolas, sporta klubi? Vai pietrūkst naudas, vai kvalifikācijas? Varbūt nauda nenonāk tur, kur tai jānonāk? Skaidrs, ka ne jau vienmēr tanki jāpērk. Bet, kāpēc, piemēram, 2008.gadā no Aizsardzības ministrijas budžeta bobslejisti dabūja 13 500 eiro, bet ūdensmotosportisti – 100 000?
Ne mazāk diskutabla ir sportistu prēmēšanas sistēma. Olimpisko medaļnieku Māra Štromberga, pludmales volejbolistu, kamaniņu braucēju, bobslejistu prēmijas neviens neapšauba. Toties apmēram 18 000 eiro zēģelētājiem vai apmēram 16 000 eiro ūdensmotosportistiem un vēl virknei citu par 2012.gada rezultātiem gan rada jautājumus. Tāpat kā valsts uzņēmumu ziedojumu sadale.
Vismaz daļā šo problēmu mēģināsim iedziļināties diskusijā „No kā pārtiek sports?”, kas būs skatāma LTV1 tiešraidē 15.decembrī plkst. 12.30.
Diskusijā piedalīsies:
Einārs Fogelis - Latvijas Sporta federāciju padomes priekšsēdētājs, arī Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas (FIL) viceprezidents
Andris Feldmanis - Latvijas Modernās pieccīņas federācijas un arī Eiropas Modernās pieccīņas federācijas viceprezidents
Mārtiņš Bičevskis - Latvijas Handbola federācijas prezidents, arī Komercbanku asociācijas prezidents un ilggadējs Finanšu ministrijas valsts sekretārs
Juris Kaminskis - Jelgavas pašvaldības uzņēmuma "Sporta servisa centrs" direktors
Gundars Upenieks – Latvijas Biatlona federācijas viceprezidents.
Diskusiju vadīs Dāvids Ernštreits un Arturs Vaiders.
