Var jau būt, ka viņam un pietuvinātajiem patiešām tikšķ. Var pasēdēt dažādās UEFA un FIFA komisijās, var pārraudzīt dažāda līmeņa UEFA spēles. Galu galā LFF kasē no UEFA un FIFA ieplūst normālas naudas summas, un pavisam nav skaidrs, kā tās tiek tērētas. Vien redzams LFF milzīgais administratīvais aparāts, kas lēnām šo naudu, kuras patiesie apmēri varbūt pat nav zināmi, noēd. Arī LFF stadiona ideja, projekts un realizācijas pirmsākumi izskatās pēc teorētiskas afēras, līdz kuras praktiskai realizācijai var arī nenonākt. Kaut miljons eiro jau ir iztērēts. Bet tas ir cits stāsts.
Šoreiz par pavisam laicīgu pasākumu – par Latvijas kausa izcīņu, kurā teju teju būs zināmi visi pusfinālisti un pēc mēneša arī komanda, kas cels trofeju virs galvas un varēs organizēties Eiropas līgas spēlēm. Jau labu laiku pie mums kausa ieguvējs kļūst zināms pavasara beigās, bet turnīrs sākas iepriekšējā gada vasarā. Nupat atkal atsākusies diskusija, ka kauss būtu jāizspēlē vienas sezonas laikā.
Pats interesantākais, ka diskusiju par šo tēmu atjaunoja nevis kāds no ceturtdaļfināla zaudētājiem, kam tā varētu būt laba atruna, bet uzvarētāju “FK Ventspils” galvenais treneris Pols Ašvorts, kas, anglis būdams, ir labi iepazinis arī Latvijas futbolu. Drēbi zina no abām pusēm un redz, kur kodes sāk iemesties.
Treneri kā vienu no argumentiem min būtiskas atšķirības komandu sastāvos vasarā, kad sākas kausa izcīņa, un nākamā gada pavasarī, kad tā beidzas. Šis gan varbūt būs “kliedzošākais” piemērs, taču tieši tas visai uzskatāmi raksturo problēmu. No tā sastāva, ar ko pērn Jūrmalas “Spartaks” cīnījās (un negaidīti uzvarēja) pret “Vojvodina” Eiropas kausos, palikuši vien daži, kas nupat arī palīdzēja vinnēt “Skonto” – Nauris Bulvītis, Ingus Šlampe, Daniils Ulimbaševs, Jevgeņijs Kazačoks, vēl arī Elvis Stuglis. Cits arī galvenais treneris, kas savā ziņā nozīmē, ka tā ir pavisam cita komanda, lai arī mugurā velkamā forma ir tā pati. Cita komanda pērn spēlēja pret Preiļiem un šogad pret “Skonto”, kaut turnīrs tas pats.
Vērā ņemamas izmaiņas notikušas arī citos klubos, kas spēlēja ceturtdaļfinālā. Kaut vai “Babītē”. Tieši “SK Babīte” teorētiski varētu kļūt par vēl kliedzošāku piemēru (var kļūt arī praktiski, jo ceturtdaļfināla mačs ar “FK Jelgava” būs trešdien). Pērn astotdaļfinālā tad vēl otrās līgas klubs “SK Babīte” tika pie uzvaras bez spēles, jo “FB Gulbene” no turnīra tika izslēgta. Šogad “Babīte” spēlē 1.līgā un sastāvs ir krietni labāks, arī treneris gana ambiciozs (vai labs – to rādīs tuvākie mēneši) – Mihails Miholaps. Zinot, ka kausa izcīņā viss notiek, Pierīgas klubs teorētiski varēja atrast gan investoru, gan sakomplektēt Virslīgas līmeņa sastāvu – un, skaties, kauss virs galvas! Teorētiskais un praktiskais te nebūt nav ļoti tālu viens no otra.
No šādām kuriozām situācijām varētu izvairīties, ja kausa izcīņu sāktu pavasarī un beigtu rudenī – septembrī vai oktobra sākumā. Tad klubiem būtu arī nedaudz vienkāršāk plānot nākamā gada (sezonas) budžetu. Un arī komplektēt sastāvu. Īpaši klubam, kas būs izcīnījis tiesības piedalīties Eiropas līgā.
Kausa izcīņas pirmajās kārtās spēlē otrās un pirmās līgas komandas. Tagad, kad daudzviet Latvijā ir mākslīgā seguma laukumi, sākt kausa izcīņu aprīļa vidū arī nebūtu sarežģīti. Jā, otrā līga savu čempionātu iesāk maijā, taču sezonas ievadā aizvadīt kausa izcīņas spēli nemaz nebūtu neloģiski.
Latvijā jau ir bijusi tradīcija kausa izcīņu aizvadīt astronomiskā gada jeb vienas sezonas ietvaros. Taču tad virsroku ņēma ideja to izspēlēt pirms Eirokausu sākuma. Savi argumenti tur ir, taču pretargumentu ir vairāk. Nav taču jākopē Krievija, kur čempionāts un arī kausa izcīņa nu notiek pēc principa rudens – pavasaris, un vīri rūdās februāra un marta Sibīrijas salā un reizēm līdz potītēm mīcās pa dubļiem. Savai galvai arī jābūt uz pleciem, lai pieņemtu lēmumus, kas vislabāk atbilst pašu futbola interesēm. Galu galā no kausa izcīņas Eirokausos piedalās tikai viens klubs, bet līdz ceturtdaļfinālam nereti nonāk astoņas Virslīgas komandas!
Ne mazāk būtisks faktors kausa spēlēm vienas sezonas laikā būtu arī tas, ka jau no astotdaļfināla tās droši varētu notikt uz dabīgā seguma laukumiem. Kam tie ir. Kam nav – mūsu platuma grādos kauna lieta maijā, jūnijā, jūlijā, augustā, septembrī un pat oktobrī Virslīgas klubiem spēlēt uz sintētiskā paklāja. Izlases interesēs tas noteikti nav. Un nav arī futbola attīstības interesēs. Protams, ja par tām domā Indriksona vadītā Latvijas Futbola federācija.
Teorētiski jaunu sistēmu varētu sākt jau ar 2017.gadu. Vai šajā gadījumā praktiskais ir Gibraltāra platuma attālumā?
