Arturs Vaiders: Tā pavisam nebija pasaka

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Ar 0:6 Latvijas futbola izlase pēc neatkarības atjaunošanas ne reizi nebija zaudējusi. 0:5 bija divreiz, bet tik smagi – nekad. Oficiālās spēlēs trakāk bijis tikai mūsu futbola rītausmā – 0:7 olimpiskajā turnīrā pret Franciju 1924.gadā. Valsts svētku tuvums un sarkanbaltisarkanā lentīte pie galvenā trenera Mariana Pahara žaketes atloka neko nespēja mainīt. Pārāk liela bija atšķirība svara kategorijās. Kā Luisam Murkšķim pret Mairi Briedi.

Seši ielaistie vārti – daudzi tagad veltīs kritiku aizsargiem, tomēr atbildīga ir visa komanda. Ja reiz Arjens Robens vai Jans Huntelārs sit no 16 metriem un bumbu cenšas bloķēt nevis pussargs, bet aizsargs, tad ar kopēju spēli nebija kārtībā. Par piespēļu precizitāti pat nav ko teikt. Bet statistika ir vairāk nekā skarba: bumbas kontrole 74%:24%, stūra sitieni 14:2, sitieni pa vārtiem 14:7, t.sk, vārtu rāmī 8:2, trāpījumi vārtu konstrukcijā 2:0.

Futbola kalendārs pēdējās desmitgadēs ir tā iekārtots, ka izlasei nereti ir spēles novembra vidū un Latvijai pa kādai iekritusi arī Neatkarības dienā vai tuvu tai. Veicies dažādi. Ir vairāki skaisti ieraksti – 2003.gadā 1:0 un 2:2 ar Turciju un uzvara divu spēļu summā pavēra ceļu uz "Euro 2004" finālturnīru. Bet šajā ceļā pēc ceļazīmes bija 2002.gada novembris, kad izbraukumā pēdējā minūtē, pateicoties Andreja Rubina sitienam, tika pieveikta Sanmarīno – 1:0. Ir bijušas uzvaras pār Lihtenšteinu 3:1 un 3:1 un vēl viena 1:0 pār Sanmarīno. Tiesa, bijušas arī neveiksmes pret Ķīnu 0:1, Hondurasu 1:2, Poliju 0:1 (un tieši 18.novembrī), taču visas tās pārbaudes spēlēs.

Pirms 11 gadiem Bragā 0:3 bija spēles beigās, bet šoreiz jau pēc pirmā puslaika. Tas liecina ne tik daudz par šīs oranžo paaudzes spēku, cik par atšķirību starp tā un šā laika Latvijas izlasēm. Ļoti lielu atšķirību. Tieši tāpēc jo vairāk pārsteidza pārliekais optimisms Latvijas nometnē pirms spēles. Protams, ka pirms mača nevajag pacelt balto karogu. Vajag iet un spēlēt, cik labi vien spēj. Taču prasās arī pēc savas meistarības objektīva novērtējuma.

Labi, skaļi nebūtu jāsauc: „Mums nav variantu!” vai „Mēs zaudēsim 0:3!”, taču visai pārliecinoši pateiktais, ka palīdzēsim Hidinkam aiziet, skanēja ne gluži vietā. Tādās reizēs laikam labāk paklusēt, nekā rādīt tukšu bravūru. Pēc tam mazāka vilšanās. Galu galā nav jau jāpūš migla acīs tiem, kas tāpat tic. Tic komandai, nevis pasakām. Ja reiz Nīderlandes izlase savā laukumā nebija zaudējusi 35 oficiālas spēles, tad nebija pamata to gaidīt arī šoreiz, sevišķi, ja ņem vērā visai kritisko situāciju, kādā atradās oranžie. Protams, kāds te atcerēsies, kā 1998.gadā Latvija Oslo pārtrauca norvēģu sēriju. Taču arī tad tā bija cita līmeņa Latvijas izlase un Marians Pahars to noteikti labi atceras.

Oficiālu spēļu šajā gadā Latvijas izlasei vairs nebūs. Turnīra tabula paliks nemainīga līdz pavasarim: 1.Čehija 12 punkti, 2.Islande 9, 3.Nīderlande 6, 4.Turcija 4, 5.Latvija 2, 6.Kazahstāna 1. Var, protams, izskatīt dažādus teorētiskus variantus, taču šajā atlases ciklā Latvijas izlasei cerību vairs nav.

Mēdz jau teikt, ka nevajag pret vēju... Kāpēc? Tāpēc, ka Latvijas futbola loģika ir tāda, ka viss labais notiek apmēram reizi 20 gados.

Rīgas „Daugava” PSRS augstākajā līgā gandrīz iekļuva 1968.gadā un to rudeni vēl ilgi atcerējās Tallinas ielas ļaudis, kad pēc spēlēm apkārtni pildīja „lāpu” gājieni ar saukli „Lai dzīvo Ulmanis un aizsargi” (tad viens no „Daugavas uzbrukuma līderiem bija Gunārs Ulmanis). 1985. un 1986.gadā Jāņa Skredeļa vadītā „Daugava” palika mazāk kā soļa atstatumā no PSRS čempionāta augstākās līgas. Tad bija 2003.gada vētrainais rudens, ko vainagoja uzvaras pār Ungāriju, Zviedriju un visbeidzot divu spēļu summā arī pār Turciju. Tas deva iespēju spēlēt "Euro 2004" finālturnīrā un nospēlēt 0:0 ar Vāciju. Sēžot šajā peļķē, tas pat liekas pavisam neticami. Tieši tāpēc, neko daudz ātrāk par 2024.gadu nesot vērts gaidīt... Ja kas, tieši tad futbola briedumu būs sasnieguši U-17 izlases puiši. Tas nekas, ka nesenajā turnīrā viņi palika pēdējie, toties līdzvērtīgi spēlēja ar visiem. Bet sešpadsmitgadīgais Jānis Grīnbergs jau ir „pierakstījies” ar vārtu guvumu Virslīgā.

Bet šobrīd Latvijas izlase daudzējādā ziņā atgādina Rīgas „Daugavu” pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū, kad PSRS čempionātā tā bija noslīdējusi zemāk par jūras līmeni. Tad nāca Skredelis ar savu „Pārceltuves” modeli. Kādā veidā pacelsies Latvijas izlase? Diez vai Pahars būs ar mieru gaidīt līdz 2024.gadam. Un ko par to teiks fani, kas tad būs par 10 gadiem novecojuši...

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti