Sadaļas Sadaļas

Arturs Vaiders: Subjektīvajā nevajag meklēt absolūtu objektivitāti

Tagad var droši teikt, ka olimpiskajam 2014.gadam pielikts punkts. Ar bobslejistu un skeletonistu skaistām uzvarām Amerikas trasēs. Ar Gada balvu sportā, kur tika sadalītas piramīdas gandrīz divdesmit nominācijās.

Par 2014.gada labākajiem sportistiem tika atzīti skeletonists Martins Dukurs un cīkstone Anastasija Grigorjeva; labākais treneris – Sandis Prūsis; labākā komanda – Latvijas hokeja izlase; labākā komanda individuālajos veidos – bobsleja četrinieks Oskars Melbārdis, Daumants Dreiškens, Raivis Vilkaste, Jānis Strenga; labākais sporta skolotājs – Dmitrijs Gorlačovs; gada sporta pasākums Latvijā – Nāciju motokross Ķegumā; uzlecošā zvaigzne – Jeļena Ostapenko. Balvu „Par cīņas gribu” saņēma triatlonists Jevgeņijs Birins, balvu "Paraugs sportā" -  volejbola trenere Inguna Minusa, Paraolimpiskās komitejas speciālbalvu ieguva šī gada Eiropas čempions šķēpmešanā Dmitrijs Silovs, Latvijas Televīzijas 7.kanāla speciālbalvu - bobslejists Daumants Dreiškens, bet Latvijas Olimpiskās komitejas speciālbalvu -  Zintis Ekmanis. Savukārt futbola tiesnesis un žurnālists Miķelis Rubenis šoreiz izpelnījās balvu „Par mūža ieguldījumu". Vienīgais, kas šoreiz tika pie divām „tīrām” balvām, bija autobraucējs Reinis Nitišs – labākais tehniskajos sporta veidos un arī populārākais „Delfu” aptaujā.

Grand Prix ieguvēji zināmi, ar ko visus var apsveikt.

Skaidrs, ka vispārlaimīgākie būs jaunā Reiņa Nitiša fani, bet lielākais rūgtums palicis jau nobriedušā Ernesta Gulbja kortā. Tomēr nav vērts pat daudz diskutēt, kurš tituls ir svarīgāks – Pasaules kausa zelts un olimpiskais sudrabs pret Francijas atklātā tenisa čempionāta pusfinālu vai WNBA tituls basketbolā pret Eiropas zeltu un pasaules sudrabu cīņā... Tāpat katram būs sava taisnība. 

Šādas subjektīvās aptaujas nereti gādā par pārsteigumiem – šoreiz uz gada populārākā sportista godu finiša taisnē nepretendēja ne visu laiku titulētākais BMX braucējs Māris Štrombergs, ne pēdējās piecgades pasaules labākais skeletonists Martins Dukurs, ne hokeja uzlecošā zvaigzne Zemgus Girgensons. Toties trijniekā bija biatlonists Andrejs Rastorgujevs, un vinnēja nevis visā pasaulē pazīstamais tenisists Ernests Gulbis, bet pēdējo nedēļu laikā par Latvijas zvaigzni kļuvušais autosportists Reinis Nitišs.

Un te pat nav ko pārmest autosportistiem vai biatlonistiem, kas kādu brīdi bijusi ļoti aktīva un organizēta sporta komūna. Kā savulaik orientieristi, kas vienreiz kļuva par populārāko sporta veidu, radot šoku olimpisko veidu saimē. Šādi kritizējot, tikai šausim sev kājā, jo visi kopā taču aktīvi balsojam par Zemgu Girgensonu, virzot viņu uz NHL Zvaigžņu spēli. Arī tas šokē Ziemeļamerikas hokeja sabiedrību. Nu un? Kas liedz viņiem pašiem būt tikpat aktīviem! To pašu Latvijā var teikt par tenisistiem, hokejistiem vai basketbolistiem, kam tagad šķiet kļūdaina Nitiša uzbalsošana virsotnē. Katram savs.

Diez vai būtu vērts komentēt arī šādu ierakstu sociālajos tīklos – „Kā šādas lietas vērtēt? Ja tenisu spēlē visās pasaules valstīs (varbūt izņemot Vatikānu), bet skeletonā brauc +/- 20 valstīs, manuprāt, iekļūt labāko desmitniekā tenisā ir daudzkārt vērtīgāk nekā būt otrajam pasaulē skeletonā!” Tomēr repliku iestarpināšu.

Lai spēlētu finālā Vimbldonā vai būtu otrais olimpiskajās spēlēs skeletonā, ir jāiegulda tikpat mežonīgs darbs.

Jo balvas jau nedod tenisa rangā 200.vietā esošam (arī līdz tam līmenim jāiegulda milzīgs darbs) vai skeletonā 200.vietu ieguvušajam (pasaulē kopumā nav daudz vairāk skeletonistu).

Pasākuma laikā katrs varēja saņemt arī „Sporta Dienu”. Ar Egila Zirņa pantiem un dažādiem viedokļiem rotātu. Un uz vienu frāzi gribas atbildēt ar vēl vienu repliku. Viktors Ščerbatihs uzskata, ka žūrija ne vienmēr bijusi godīga (arī es esmu žūrijā). 2005.gadā Viktors tika atzīts par Gada sportistu, bet viņa treneris Viktors Andruškevičs šādu balvu nedabūja (tā tika pieccīņnieku trenerim Jurim Krastiņam), un mūsu eksdeputātam tas ķēries pie sirds. Taču tobrīd Krastiņa aprūpē bija vairāki pasaules līmeņa atlēti – Jeļena Rubļevska (2005.gada pasaules čempionātā 3.vieta), Deniss Čerkovskis (2005.gada Eiropas čempionātā 2.vieta), Sandris Šika... Eduardam tikai viens pats Viktors. Nevar ar centimetriem izmērīt katra veikumu. Izšķir tikai subjektīvs vērtējums. Tāds pats, kas Ščerbatihu iecēla par gada labāko.

Subjektīvās izvēlēs nevajag meklēt absolūtu objektivitāti. Ar to jau arī šādas aptaujas ir saistošas, jo atstāj vielu diskusijām, pat strīdiem. Galu galā mēs neko daudz nezinām par beisbolistiem vai kriketistiem, bet viņi ASV, Kubā vai Indijā, Pakistānā nereti izpelnās gada sportista titulu...

Dažus vārdus gribas bilst arī par pasākumu, kura režisors šoreiz bija auto/motosporta fans Pauls Timrots, aizstājot Viesturu Kairišu, kas pirms tam bija aizstājis Viktoru Runtuli. Lai cik arī plaša blakus varenajam izgaismotajam fallam izskatās „Ziemeļblāzma”, skatuve ir gana šaura un lielam domas un akrobātu lidojumam vietas ir pamaz. Bet viņi lidoja. Sportisko gaisotni nodrošināja arī „slīdošais skrejceliņš”, kas uzskaitīja balvu pasniedzēju (lai arī ne visu) noietos metrus. Tikai beigās tie palika neviena nepamanīti. Būtu kaut piefiksēts, cik apļu apkārt stadionam veikts vai cik tālu no „Ziemeļblāzmas” uz centra pusi tikts... Tad viss kļūtu daudz saprotamāks. Tāpat ne visi kāpa uz stilizētā pjedestāla teikt pateicības runu, jo uz zemes jutās stabilāk. Sportiskumam papildu garu uzmeta arī „Sapņu komandas” Jānis Vimba, kuram gan īsti līdzi neturēja (vēl vairāk – tempu piebremzēja) otra vadītāja Lidija Pupure. Pie un ar mikrofoniem tomēr prasās cilvēki ar sportu sirdī. Vai vismaz tam tuvu stāvoši. Režisora iecere skatītājiem nav jāzina, viņi bauda (vai nebauda) rezultātu. Labi, ka šoreiz to uz augšu vilka priekšnesumi, kā arī pašu sportistu uzrunas.

Kā izrādījās, muskuļotie, saņemot savas balvas, spēj būt ne mazāk (bet varbūt pat vairāk) interesanti par aktieriem, mūziķiem un kinošņikiem.

Arī prezidents Andris Bērziņš, spiežot roku par mūža ieguldījumu Miķelim Rubenim, bija gan apcerīgs, gan sirsnīgs. Tāpat kā „lauku meitene skaistā kleitā” Anastasija Grigorjeva.

Vienā elpas vilcienā grūti noskatīties Mūzikas Gada balvu, „Oskaru” pasniegšanas ceremoniju vai Gada balvu sportā. Pārāk ciešs ir pasākuma rāmis. Gada balvā sportā 2014 no šī rāmja nekrita. To var apsveikt ar optimālu garumu (2,5 stundas) un arī gana lielu intrigu. Vismaz vairākās nominācijās spēku samēri bija ļoti līdzīgi, un uzvarētāju noteica tikai fotofinišs, par ko varēs pārliecināties, arī pētot katra žūrijas locekļa balsojumu un summējot rezultātus.

Gaidām 2015.gadu un jaunas uzvaras sporta arēnās. Tās dos mums jaunu skābekļa devu, liks justies drošākiem un varenākiem. Liks uz Latviju lielākām acīm paskatīties ne tikai Kanādā, kā tas bija 2014. Tāda ir sporta misija.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt