Arturs Vaiders: Šovs? Cirks? Vai karaļa lielā sāpe?

Šo piektdien notiks viens no lielākajiem sporta šoviem, kāds Latvijas bijis pēdējos 25 gados. Var to saukt arī par cirku, jo būtība daudz nemainās. Latvijas Futbola federācijas (LFF) kongress un jauna prezidenta vēlēšanas.

Kaut kas līdzīgs jau ir bijis. Kad Viesturs Koziols gribēja nocelt Kirovu Lipmanu no Latvijas Hokeja federācijas prezidenta krēsla. Kad Aivars Ritenieks pabīdīja Viktoru Ščerbatihu un Ko, un tagad svarcelšanā ir divas jumta organizācijas. Kad basketbolā uzpeldēja Indulis Ozols un volejbolā bija no trases jānoņem Vojceks Teivāns. Taču tās jau ir pupu mizas. Šobrīd jezga sacelta ap Maira Brieža gaidāmu cīņu, naudas trūkumu, organizācijas trūkumu, čečenu aizmuguri. Tagad procesā ir iesaistījušies pat augstu stāvoši politiķi, un tas jau ir pavisam greizi. Jo sporta organizācijas tādā veidā nav iespaidojamas. Tā var izpelnīties pat starptautisku diskvalifikāciju. Precedenti ir bijuši. Labi, ka esam no tā izvairījušies. Bet bokss ir īpašs sporta veids ar daudzām likumīgām organizācijām. Viss ir jāsaliek pa plauktiņiem pašiem. Bez politiķu rekomendācijām.  Bet tas jau ir cits stāsts.

Zem “Skonto” karoga

Piektdien notiks Latvijas Futbola federācijas pārvēlēšanu kongress. Nav PSKP laiki – ir divi kandidāti. LFF jau vairāk nekā 20 gadus vadošais Guntis Indriksons un “zaļais gurķis no Priekuļiem”, ka dažs viņu mēdz saukt, Krišjānis Kļaviņš. Tā nu ir sanācis, ka abus zinu varbūt vislabāk no futbolā iesaistītajiem cilvēkiem, kas piektdien cels rokas un balsos.

Guntis Indriksons LFF vadību pārņēma visai kritiskā laikā, taču tobrīd viņa bizness ripoja, un arī “Skonto” futbola klubs brieda spēkā un turībā. “Skonto” uz Latviju atveda “Napoli”, “Barcelona”, “Chelsea”, vēlāk savus futbolistus iekārtoja, ne bez Gerija Džonsona atbalsta, “Southampton” (Marianu Paharu), “Arsenal” (Igoru Stepanovu), “Crystal Palace” (Aleksandru Koliņko un Andreju Rubinu), Maskavas “Spartak” (Andreju Štolceru), Kijevas “Dinamo” (Māri Verpakovski), Maskavas CSKA (Aleksandu Cauņu). Tiesa, iegūtie līdzekļi arvien vairāk aizplūda no futbola, un FC “Skonto” pēdējos gados grima parādu jūgā, līdz šogad zaudēja vietu Virslīgā un arī 1.līga nav droša. Lai vai kā, bet 14 tituli pēc kārtas ir ieraksts ne tikai Latvijas futbola vēsturē.

Pirms 16 gadiem tika nodots ekspluatācijā “Skonto” stadions, kas tobrīd bija modernākais Baltijā. Ar LFF atbalstu un sadarbībā ar pašvaldībām tika realizēta gan tā saucamā “mini pitch”, gan mākslīgo laukumu programma. Te lauvas tiesu gan nosmēla  Rīga, bet līdz Brocēniem tā arī neaizgāja. Lielākais sasniegums Indriksona valdīšanas laikā bija Latvijas izlases iekļūšana “Euro 2004” finālturnīrā, kam pamats atkal bija “Skonto” un šī kluba treneris un labs Indriksona draugs Aleksandrs Starkovs.

Indriksons grib, lai futbols kļūst par sportu Nr.1 arī Latvijā. Tam vajagot brašu izlasi. Izlase ir tikai virsotne. Ir jāsakārto futbola pamati un jāmaina filozofija! Turklāt Latvijas futbola krīze sākās tieši ar izlases triumfu un spēlēšanu “Euro 2004”. Tad bija sponsori “Nordea”, LMT, arī daudzi mazāki, ienāca 7 miljoni no UEFA, taču viss tika apēsts. Cik daudz tika izlasei, cik apēda LFF,  var tikai minēt.  Šobrīd maciņš nav tukšs, taču lauvas tiesu iztērē 60 darbinieku pulks. Tagad gan tiek solītas arī atbalsta programmas klubiem un citi labumi. Kā jau pirms vēlēšanām.

Indriksons apgalvo, ka futbolā viss ir sakārtots. Kam nu galīgi negribētu piekrist ne pa vertikāli, ne horizontāli. Latvijas izlase pasaules rangā ir simtnieka beigās un spēlē bez panākumiem. Turklāt vairumu pārbaudes spēļu naudas trūkuma dēļ tā spiesta aizvadīt izbraukumā. “Skonto” stadions ir pārdots un nav pat zināms, vai rudenī paredzētās pasaules čempionāta kvalifikācijas spēles tur varēs aizvadīt. Stadions arī morāli novecojis un saimnieciski nolaists. Tad atliks vien Liepāja, kur vēl šis tas jāiegulda, lai viss atbilstu FIFA prasībām. Virslīgā tikai pusei klubu ir sava bāze, un nav jābrīnās par Daugavpils trenera Sergeja Pogodina izmisuma saucienu, ka spēlētājiem jāpārģērbjas zem klajas debess. Spēles arī vasarā notiek uz mākslīgā seguma laukumiem, kas Latvijas apstākļos ir izsmiekls un neveicina labu spēlētāju augšanu.

Daļa no Virslīgas ir komandas ar neskaidriem naudas ieguves avotiem, ne klubi. Jā, pēc “Dinaburg”, Rīgas “Daugavas”, “FC Jūrmala”, ''FCB Gulbene”, arī “Skonto” pazušanas no Virslīgas, tā kļuvusi tīrāka, taču “ne dzidra”.

Prezidenta afēras

Ja par afērām. Savulaik “Skonto” no valsts ieguva “Dinamo” stadiona teritoriju, kas nu jau ir vairākkārt pārdota un drīz no sporta tur nebūs ne miņas. Līdzīgi ieguva arī “Vagonbūvētāja” stadionu un tam piegulošo izlases treniņlaukumu Mežaparkā. Tur vietumis neizskatās labāk kā Palmirā pēc ''Islāma valsts'' plosīšanās, un sporta paliek arvien mazāk. Līdzīgi kā “Saulesdārzā”. Visi tie ir Indriksona shēmoti projekti. Pirms gadiem desmit gribēja izshēmot arī “Daugavas” stadiona pārņemšanu no valsts un nebija tālu no tā. Par laimi process nenotika, un arī Krišjāņa Kļaviņa upurēšana uz sarunāto spēļu altāra nelīdzēja. Pēc tam par šo vietu LFF atdzisa un arī tagad ir remdena, kaut ar nelielu piešprici “Daugavas” stadionā varētu spēlēt arī valsts izlase – laukums būs (dabīgais), tribīnes arī – sākumā 10 000 sēdvietu. Vajag tik sakārtot pārējās UEFA prasībām vajadzīgās lietas un vietas. Nu jau ir sperti pirmie soļi tajā virzienā, taču ļoti negribīgi.

Nesen sociālajos tīklos parādījās versija, kā LFF zem tupeles ar Viļņas prostitūtu atbalstu palika Mišelu Platinī, kas gan vairs nav UEFA prezidents. Pierādījumu versijai nav, un, atskaitot Platinī, interesentu par to nav daudz.

Taču par citu gadījumu gan gribētos lielāku skaidrību. Par Antālijā notikušo Latvijas – Bolīvijas maču pirms pieciem gadiem, kas beidzās 2:2. Tur bija mistiskas pendeles, jo bija mistiski tiesneši. Vai tiešām neviens no LFF nav aizdomājies, “no kurienes Sāra paņēma naudiņu”, lai abām izlasēm (bet turpat vēl bija ari Igaunijas – Bulgārijas spēle) apmaksātu visu – ceļu, dzīvošanu, mača sarīkošanu. Skatītāju nebija, TV arī nerādīja. Tad – no kurienes. Virziens skaidrs – melnais totalizators. Ne velti par tādiem tiesnešiem nekas vairs nav dzirdēts. Mori labi pastrādāja, tagad var atpūsties Maldivu salās.

Tagad sākts jauns projekts – LFF māja un stadions bijušā Latvijas Universitātes (pirms tam ASK) stadiona vietā. Taču būvniecības izmaksas  jau dubultojušās un projekts pagaidām nolikts uz bremzēm. Līdz piektdienai, kad būs zināms (ja būs zināms) jaunais prezidents. Astoņiem miljoniem, ko dod UEFA un FIFA, vajagot klāt vēl kādus septiņus. Varbūt tos atrod Rīgas dome (RD), kuras pārvaldībā stadions nonāks (tādi ir līguma nosacījumi, jo zeme pieder RD). Bet tad arī prezidentam būtu jānāk no RD vai tai pietuvinātām struktūrām.

LFF stadionā būs niecīgs skatītāju skaits un arī sintētiskais segums, tāpēc runasvīri vairs nelieto terminu “Izlases stadions”, jo tai tur spēlēt būtu izsmiekls. Vieni paši angļi vai vācieši piepildītu visas tribīnes. Tāpēc šis projekts drīzāk izskatās pēc afēras, kuru sākumā LFF ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis nu nemaz neatbalstīja.

Ne viens vien uzskata, ka viena neliela kroplīga stadiona vietā, kas tagad it kā domāts Rīgas klubiem, varētu būt kādas trīs ziemas manēžas… Ja par Rīgas klubiem – RFS ir sava bāze un “Arkādijas” stadions.” FC Rīga” arī kaļ citus plānus, ja vien nākamgad klubs pastāvēs. Atliek tikai “Metta/LU”, bet tā var arī izkrist no Virslīgas. Tad kam tas būs?

Kā redzams, jautājumu LFF vadībai ir gana daudz un gan jau dažs tik uzdots arī kongresā.

Jauns, ambiciozs, nepieredzējis

Otrs kandidāts Krišjānis Kļaviņš pagaidām var lepoties ar jaunību, darbu futbolā kā žurnālists (vadījis radījumus, reportāžas, bijis LFF preses sekretārs), SK “Cēsis” basketbola stutēšanu vairāku gadu garumā. Arī pie 2.līgas kluba FK “Priekuļi” pielicis roku. Taču vairāk zināms kā profesionāls totalizatoru spēlētājs. Viņam tas ir naudas ieguves avots, un viņš dara to tāpat, kā teiksim, biržas brokeri.

Futbolā, kur naudas daudz, cenšas gūt gan tiešu, gan netiešu informāciju par komandām, to stāvokli. Reizēm arī no komandām pietuvinātiem cilvēkiem. Ir lūdzis padomu bijušajam izlases galvenajam trenerim Revazam Dzodzuašvili, “Dinaburg” prezidentam Oļegam Gavrilovam, vairākiem spēlētājiem. Ir taču labi zināt, ka, piemēram, Doņeckas “Metallurg” nekad nevinnē Doņeckas “Shakhtar”, jo abi ir vienas kabatas klubi.  Tāpēc biežāk vinnē. Šajā naudas pelnīšanas veidā nekā nelegāla un nelikumīga nav. Kā pokera, zolītes spēlētājiem vai biržas brokeriem. Pirms desmit gadiem viņu apvainoja spēļu sarunāšanā, vairākkārt minot tiešus sakarus ar “Dinaburg” un tās vadītāju Oļegu Gavrilovu.  Pārāk daudz zvanu bijis. Aizdomīgi, jā. Bet ne mazāk aizdomīgas tad var būt Indriksona un Gavrilova pirtī pavadītās stundas. Pēc desmit gadu klusēšanas iesniegumu uzrakstījis treneris Viktors Ņesterenko, kas apvaino Kļaviņu spēļu sarunāšanā. Skarbi, bet - kāpēc tikai tagad? Kāpēc ne pirms desmit gadiem? Kāpēc Indriksons un Ko, ja reiz viņi cīnās par tīru futbolu, neko nedarīja ne tad, ne pēc spēles ar Bolīviju?

Kļaviņš esot iesaistīts ar “Bohum” lietā, kurā ir pulciņš apcietināto. Taču šo desmit gadu laikā pret viņu nav izvirzīta neviena apsūdzība. Pret Indriksonu (tiesa, citā sakarā) ir gan…

Kļaviņš jau tiek dēvēts gandrīz par kriminālu elementu, kuru LFF pat nevarētu tuvumā laist. Tikai pierādījumu, lai puisi varētu apcietināt, nav. Pagaidām ir tikai spekulācijas. Tādas pašas, kā baumot, ka LFF varasvīri ir ne vien čekisti, bet arī pedofili, reketieri, naudas skalotāji. Pierādījumu nav, bet pabaumot tak var.

Šādos apstākļos līdz Kļaviņa programmas apspriešanai nemaz netiek. Bet tajā netrūkst arī pozitīvu elementu – palīdzība klubiem, ziemas haļļu celtniecība, LFF aparāta samazināšana, budžeta caurspīdīgums. Bet pats galvenais – futbola filozofijas maiņa. Aiziešana no PSRS mantojuma, kura LFF šobrīd papilnam. Ieskaitot Georgija lentītes 9.maijā un krievu valodu kā dominējošo klubos un arī daudzās LFF struktūrās.

Var tikai pabrīnīties, ka Kļaviņš ir ticis līdz izšķirošajai kaujai, jo mēģinājumi dabūt nost no trases bija jau no pirmās dienas, kad viņš iesniedza pieteikumu. Tad jau laikam baidījās kā no nopietna konkurenta, bet beigās laikam nobijās no eventuāliem tiesu darbiem.   

Skaidrs, ka puisim jaunības entuziasma reizēm vairāk nekā loģikas, un piekrītu vairākiem Indriksona opozicionāriem, ka arī Krišjānis nebūt nav tā labākā alternatīva. Gan LFF radītā imidža, gan dažu savu rakstura īpašību, arī pieredzes trūkuma dēļ. Čekas putniņi Kļaviņa žaketi ir krietni apkakājuši, taču viņš līdz galam nav pacenties visu to nomazgāt. Ar frāzēm “nekomentēšu” šoreiz ir par maz. Tas tomēr ir LFF prezidenta, ne “SK Cēsis” basketbola komandas prezidenta amats.

Ko darīt? Kādi ir piektdien iespējamie scenāriji?

Uzvar Indriksons, un pamatā viss paliek pa vecam, kaut nelielas pozitīvas pārmaiņas būs. Komanda vairāk vai mazāk paliks tā pati.

Uzvar Kļaviņš, un sākas radikālas pārmaiņas. Brīžiem drudžainas un neprognozējamas, jo nav pieredzes vadīt tik lielu organizāciju. Būs jāatmet pamatnodarbošanās, ko grūti fiziski, un arī ētiski nemaz nedrīkst  savienot ar prezidenta pienākumiem. Ļoti svarīga būs komanda, ko viņš izvēlēsies. Tieši tas arī var noteikt virzību un darba kvalitāti.

Uzvarētājs netiek noteikts, jo balsu uzvarai pietrūkst abiem, un rudenī tiek rīkots ārkārtas kongress. Ir paklīdusi vēl viena versija – ja uzvar Indriksons, viņš “kārtis” uzreiz nodod kādai jau sagatavotai trešajai personai. Kas gan nebūtu īsti likumīgi. Un arī neveicinātu pārmaiņas, jo tas būtu Indriksona cilvēks ar visām no tā izrietošām sekām. Diez vai būs gatavs uzreiz mesties un federāciju revolucionarizēt.

Jautājums, no kurienes tad viņš nāk – politiķu (Saeima vai Rīgas Dome) vai arī biznesa (LNK vai kāda banka) aprindām? Lai vai kā, ārkārtas kongress nav nereāls, kaut arī klātesošie biedri teorētiski var nolemt tā, ka šī trešā persona ir likumīgs prezidents. Runasvīriem ir spēks rokās. Taču tad ir jābūt ievērojamam Indriksona atbalstītāju pārsvaram. Neizlēmīgie šajā gadījumā var nobalsot arī “pret” šādu mistisku un pēdējā brīdī galdā celtu prezidenta kandidātu. Jo pārāk maz par viņu zināms un pārāk liela var izskatīties atkarība no pašreizējās futbola varas.

Kāds būtu labākais variants? Pēc situācijas, kāda izveidojusies šobrīd – ārkārtas kongress rudenī. Piektdienas kongresā visi būs sirdi izkratījuši, viedokļi būs skaidri. Daļēji arī spēku samēri. Varēs vēlreiz domās izvētīt esošos kandidātos un to “trešo” un varbūt arī vēl kādu. Pusgads tad būtu darbam, lai izkristalizētos pats labākais kandidāts. Līdz šim vairāk bijis abpusēju apvainojumu un mazāk konstruktīvas sarunas. Darbs jau tāpēc neapstāsies. Protams, nevar izslēgt varbūtību, ka laiks tiks palaists vējā, taču vienmēr ir cerības uz to labāko. Atliek vien citēt Raini - “Tā nevar palikt, tā nepaliks…” Protams, ja visa Latvijas futbola sabiedrība vienosies “kopējā dziesmā” par pārmaiņām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti