Arturs Vaiders: Skudra jau būtu dzeguzes ligzdā

Nē, šis nebūs raksts par botāniku un zooloģiju. Dzeguzes, kas nu intensīvi dēj olas svešās ligzdās un kūko uz nebēdu, diez vai savā racionā tagad izmanto skudras. Nav bada pavasaris! Un galu galā nav tām savu ligzdu… Taču ne jau Kens Kīzijs to izdomāja. Ir taču vietas, kur tiek pulcināti tie, kas nedaudz vai arī ļoti daudz ku-kū… Šis gan nebūs raksts arī par viņiem, bet joprojām par hokeju!

Labi, ka Pēteris Skudra, ko pēc dažiem izteikumiem un dekorācijām pie žaketes dažs jau nodēvējis par Pjotru Muraveju, šajā pasaules čempionātā ir TV eksperts, ne Latvijas izlases treneris. Jo tad pēc četrām spēlēm viņš jau būtu vai nu Aptiekas ielā vai Ģintermuižā – zināmākajās “dzeguzes ligzdās”, kā vēl mēdz dēvēt “trako mājas”. Jā, jā, tieši Skudra pēc mača ar Krieviju tā bija raksturojis Latvijas spēles kvalitāti, īpaši aizsardzībā.

Diemžēl nopietni secinājumi pēc pirmajām neveiksmēm nav izdarīti. Kaut vai esot vairākumā 5:3, kad atkal neko taustāmu neizdevās izveidot, un Šveicei pēc tam tika iedota laba svaigas elpas deva, ko viņi arī izmantoja.

Vai varbūt nekādi lielie uzlabojumi komandas spēlē arī nav iespējami – tādi ir spēlētāji, tāds ir viņu līmenis un spēlē tik labi, reizēm pat vēl labāk, nekā spēj?  Jo, ja palūkojamies statistikā, visās spēlēs pretinieki pa mūsu vārtiem metuši vairāk – zviedri 44:21, čehi 39:25, krievi 37:27 un šveicieši 31:17. Agrāk vai vēlāk metieni materializējas gūtajos vārtos. Nemetot pa tiem, vārtus gūt gandrīz nav iespējams. Tas ir neapgāžams fakts.

Vēl viens vērojums – Šveicei divās spēlēs pēc kārtas uzvaras vārtus guva Ēriks Blūms (to viņš izdarīja arī vienā pārbaudes mačā pret Latviju!). Simptomātiski. Tas nozīmē, ka komandā ir tāds vīrs, kam dzelzs nervi, kas var. Mums pagaidām tāda nav. Ja neskaita vārtsargus, bet viņi vārtus negūst.

Izrādās, Latvijas izlase var atspēlēties ne tikai no 0:1 vai 0:2, bet arī no 0:3. Taču galaiznākumā tāpat tika piedzīvots zaudējums. Un atkal izšķirīgie vārti tika zaudēti pašā mača izskaņā – mazāk kā divas minūtes līdz pamatlaika beigām. Sakritība vai likumsakarība. Drīzāk jau pēdējā, jo atkal nebūt ne sarežģītā situācijā ripa netika izmesta no zonas, kas mūsējiem ir nopietna problēma, jo slidināšana gar apmali bieži vien vairs neiet cauri.

Jau esmu rakstījis par meistarības, rakstura noturību visas spēles garumā un tagad tām jāpievieno arī psiholoģiskā noturība. Tās visas ir meistarības kritēriji. Ja reiz Eiropā trenējies un spēlē jau mēnesi, tad bija jāzina arī Eiropas noteikumu traktējums. Jādomā. Arī tā var izvairīties no nevajadzīgiem noraidījumiem. Tāpēc tikai divi no šī sastāva spēlē NHL, tikai daži citos KHL klubos, ne Rīgas “Dinamo”.

Diemžēl zaudējumu sērija psiholoģisko noturību un pārliecību nekādi nevairos. Tāpēc var droši apgalvot, ka katra nākamā spēle būs arvien sarežģītāka.

Negribētos mest akmeni arī vārtsargu izvēles virzienā. Pirmajās spēlēs abi – Elvis Merzļikins un Edgars Masaļskis – nospēlēja lieliski. Šoreiz bija Masaļska kārta. Turklāt pēdējās spēlēs pret Šveici viņam bija izcila statistika. Šoreiz tā nedaudz pabojājās, taču tik un tā visos rādītājos bija labāka nekā NHL vīram Reto Barram pretējā būrī. Jā, Merzļikins spēlē Šveicē un zina spēlētāju manieri, taču arī viņi labāk ir iepazinuši mūsu vārtsargu. Ne jau vārtos, bet laukumā meklējami neveiksmju iemesli. Līdz ar to arī negribētos piekrist ekspertam Guntaram Pastem, kas šoreiz muciņu veļ virsū Edžam.

No tā, ka mēs tagad kādu vainosim par individuālu kļūdu – neizmantotu izgājienu 1:1 ar vārtsargu, neizspēlētu kombināciju 2:1 pret aizsargu, laikā neizmestu ripu no zonas vai vārtsarga it kā nesavlaicīgu nomešanos uz ceļiem - diez vai komandas spēle kļūs labāka. Kļūdas un to cēloņi vispirms jāizanalizē pašiem hokejistiem un treneriem un jāpieņem pareizie lēmumi, gatavojoties katrai nākamajai spēlei.

Ko tagad un turpmāk? Mazāk skatīties turnīra tabulā, bet iet laukumā un cīnīties par uzvaru katrā mačā, cenšoties pretiniekiem uzspiest savu spēles manieri.

Sākot ar dāņiem un beidzot ar norvēģiem. Jā, Dānijas izlase ir nedaudz cita, ko uzvarējām pārbaudes spēlēs, bet arī Latvija nav tā pati. Vairāk vajag mest pa vārtiem, vairāk būt viņu zonā, ne pie saviem vārtiem, vairāk domāt, rūpīgāk ievērot spēles disciplīnu visas spēles garumā, lai mums ir vairākumi, ne mazākumi.

Komanda ir šobrīd iespējami labākā no tā, ko varēja savākt. Cīņasspara trūkumu pārmest grūti, taču ir jāatgūst ticība sev, un to var izdarīt tikai ar uzvarām. Komanda ir pelnījusi kaut ko vairāk kā tikai cīņu par palikšanu elitē, lai arī tagad tas izklausās nedaudz utopiski. Bet veiksme vēl var uzsmaidīt ne tikai Fāzela simpātijai Šveicei, bet arī Lipmana diriģētajai Latvijai. Kamēr ir cerību varianti, tiem jātic. Arī faniem – Rīgā, Maskavā, Prāgā un Losandželosā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti