Taisnības labad, arī Sējējs šajā sezonā bija Heikiles štābā. Pirms šīs spēles viņš sastāvā veica dažas izmaiņas - atgriezās aizsargs Ēriks Ševčenko un savainojumu izārstējušais Kaspars Saulietis, bet malā palika viens no potenciālajiem līderiem Miķelis Rēdlihs. Vārtus sargāja Jakubs Sedlāčeks. Visus trīs vārtus guva vietējie hokejisti - Miks Indrašis, Andris Džeriņš un Gunārs Skvorcovs. Tiesa, leģionāru arī palicis maz - bez abiem vārtsargiem vēl aizsargs Stīvens Saigo un uzbrucēji Tims Sestito un Filips Toluzakovs.
Normunds Sējējs šogad bija (un ir!) komandas ģenerālmenedžeris, un arī viņam jāuzņemas daļēja atbildība par treneru izvēli, bet jo īpaši par sastāva komplektāciju.
Trīs no sezonu sākušajiem leģionāriem ir projām - Fēlikss Šics, Ville Leino un Tomāšs Kundrāteks. Ja reiz tika aizsūtīti mājās, tātad nebija vilcēji, un uzaicināšana uz "Dinamo" bija kļūda. Īpašs varbūt ir Kundrāteka gadījums, jo viņš decembrī, kad tika atbrīvots no Rīgas, itin sekmīgi spēlēja Čehijas izlasē, kas vinnēja "1.kanāla" kausu. Lai vai kā, tāda līmeņa spēlētāju kā Marcels Hosa, Kails Vilsons vai Mets Robinsons šajā sezonā nebija un nav pat tuvumā.
Skaidrs, ka "Dinamo" nekad nelīdzināsies "Medvedščak", un tajā toni nenoteiks ārzemnieki. "Dinamo" koncepts ir balstīts ir vietējiem spēlētājiem. Cita lieta, ka arī vairāki nesenie Latvijas izlases līderi šajā sezonā tālu atpaliek no sava optimālā snieguma - Krišjānis Rēdlihs, Oskars Cibuļskis, Lauris Dārziņš, Miķelis Rēdlihs, Miks Indrašis, daļēji arī Kristaps Sotnieks, Andris Džeriņš.
Ja neizteiksmīgi spēlē pirmās divas maiņas (uzskatāms piemērs ir statistiskie rādītāji vairākumā), tad cerēt, ka spēles izvilks trešā un ceturtā maiņa, ir naivi. Jā, Gunārs Skvorcovs, Māris Bičevskis, Māris Jass, Kaspars Saulietis, Edgars Kulda, Gints Meija spēlē centīgi, arī gana rezultatīvi (Skvorcovs), tomēr šajā sezonā vezumu vajadzēja vilkt citiem. Diemžēl ne ārzemnieki, ne pašmāju iecerētie līderi ar to galā netika. Var tikai zīlēt, vai vaina spēlētājos, kas samazinājuši prasības pret sevi, vai tomēr treneros, kas nespēja viņus piespiest strādāt kā nākas, nespēja viņiem atrast īsto vietu komandā un svarīgākajos brīžos nespēja atrast pareizos vārdus.
Slavenais krievu treneris Anatolijs Tarasovs reiz ģērbtuvēs kritiskā brīdī kāpis uz beņķa un dziedājis himnu. Heikiles arsenālā tādu brīnumlīdzekļu nebija.
Par tādu nekļuva arī Raimo Helminens, kas "Dinamo" pievienojās salīdzinoši nesen. Pat ja atbildību vajadzētu dalīt, tad tāpat 2/3 būtu jāuzņemas treneriem un 1/3 spēlētājiem, kas nav tikai roboti treneru rokās, bet vīri ar galvām uz pleciem un sirdīm krūtīs.
Atkārtoti citēšu kolēģi Jāni Matuli - Heikile ir labs ar spēcīgām, labi nokomplektētām komandām (kā bija Jaroslavļas "Lokomotiv"), bet apjūk viduvējā klubā (kā bija Minskā un tagad arī Rīgā). Pēc šī gadījuma jāatzīst, ka "Dinamo" sāk veidoties savdabīgs "somu" sindroms. Te neiedzīvojās arī Peka Rautakalio un arī somu spēlētāji (Leino, Luseniuss) Rīgā nav izcēlušies.
Uzvara Podoļskā Rīgas "Dinamo" situāciju tabulā tāpat diez ko neuzlabo - līdz "Slovan", kas ieņem astoto vietu, ir 13 punkti, bet līdz Minskas "Dinamo", kas ir desmitajā - 10 punkti. "Slovan" ir trīs spēles vairāk, bet Minskai tikai viena. Lūkosim, ko rīdzinieki rādīs nākamajā mačā - svētdien Maskavā pret "Dynamo", kas arī nesen atlaida treneri (Hariju Vītoliņu). Savicka optimismam, ka play-off vēl ir pavisam reāls, pamats ir visai nereāls, jo tagad daudz kas atkarīgs ne tikai no pašiem rīdziniekiem, bet arī no konkurentiem. Ar pašu uzvaru sēriju var arī nepietikt, ja to pašu izdarīs tie, kas jāiedzen. Ne jau visi - pietiks ar vienu.
Vai Heikile bija jāatlaiž? Ja jūs to teiktu oktobra vai novembra beigās, es atbildētu ar lielu "Jā"! Tad vēl daudz ko varēja labot un glābt, un tādu piemēru netrūkst.
Ja ir runa par janvāra sākumu, kad līdz regulārā čempionāta beigām tikai mazliet vairāk par mēnesi, es teiktu - gan "Jā", gan "Nē". Nekas daudz tāpat vairs nav labojams, un varbūt vajadzēja somam ļaut šo rūgto biķeri izdzert līdz galam. Tāpat kā kaķēnam, iespiežot purniņu piečurātā čībā. No otras puses, tik izjukusi komanda, kāda tā bija pret "Medvedščak" vai pret HK "Sochi", godu nedara ne tikai Rīgai un Latvijai, bet arī Savickim un Ko. Turklāt šādos apstākļos pastāvēja liels risks, ka spēlētāju lejupslīde var turpināties, un tas jau būtu slikti arī izlasei (jau ir slikti!). Skatītāju lejupslīde tribīnēs jau bija iegājusi kritiskajā zonā - zem 4000.
No materiālā viedokļa lielus mīnusus šis "darījums" neradīs - sezona jau gandrīz galā un Heikilem daudz nebija jākompensē. Jauns galvenais treneris diez vai tiks pieņemts, darbu turpinās Sējējs, kas jau bija "Dinamo" algu sarakstā.
Lai vai kā - viss, kas šajā sezonā savārīts, ir kluba vadības atbildība. Sākot no vilcināšanās ar budžeta paziņošanu (tā gan nebija tik ilga kā pirms gada) un beidzot ar auklēšanos ar treneriem. Tas, ka Hekile Rīgā nav īstajā vietā, bija redzams jau pēc divu mēnešu spēlēm, taču Savickis un Ko laimīgi novilka vēl divus mēnešus. Jau tad viņa rokās bija jābūt skalpelim. Nebija. Naivums, aklums vai kāds citiem nezināms aprēķins?
