Skaidrs, ka ģeopolitiskā situācija un jo īpaši notikumi Ukrainā uzlika savu zīmogu arī KHL – nav vairs „Donbas” un „Lev”, mazāka kļūst arī „Gazprom” naudas straume. Katram klubam bija savi iemesli, bet rezultāts ir viens. Arī Rīgas „Dinamo” maciņš ilgu laiku bija gandrīz tukšs. Solījumi „Rīt būs” tik pārcēlās, un „rītdienas nāca un gāja”. Bet Savickis un Ko runāja. Puiši trenējās un spēlēja, un reizēm arī dzirdēja, ko sarunāja priekšnieki. Nu nav viņi tik biezādaini, ka pilnīgi visu laida gar ausīm. Tas nevarēja neietekmēt. Reizēm vienu, reizēm otru, reizēm trešo. Atkarībā no situācijas. Bet komanda kopumā līdz ar to nevarēja ripot ar pilniem apgriezieniem un saripināt pilnus vārtus.
To reizēm pēc spēlēm atzina arī komandas galvenais treneris Artis Ābols. Bet viņam nebija daudz sviru, kā situāciju mainīt. „Znaroka māte” bija iedarbīgs instruments pirms 15 gadiem, bet Ābolam trešdaļu pārtraukumos nelīdzētu arī visu radinieku un viņu iespējamo izdarību uzskaitījums. Jo šobrīd laukumā ir cita spēlētāju paaudze, kas skolojusies citā hokejā. Un citā sabiedrībā. Ne tajā, kurā Savickis.
Tāpēc, vērtējot komandas sniegumu aizvadītajos divos mēnešos, kluba vadībai nebūtu tik daudz jāskatās laukumā un statistikā, cik jāaplūko spogulis un seja, kas tajā redzama. Tur būs daudz pareizāka atbilde, kāpēc „Dinamo” ir tur, kur ir.
Vērtējot ‘”Dinamo” šajā sezonā līdz šim padarīto, sasniegto un nesasniegto, pārāk daudz nebūtu jāieslīgst salīdzinājumos ar citām sezonām, ielaistajos un gūtajos vārtos, izcīnītajos punktos... Jo izspēles formula ir nedaudz cita un arī pretinieki mainās. Drīzāk jāskatās uz vietu turnīra tabulā un attiecīgi, par cik atpaliekam no astotās vietas (par cik apsteidzam devīto vietu). Tad, lūk, šobrīd „Dinamo” Rietumu konferencē ir 13.vietā. Astotā vieta ir pavisam tuvu – tikai 3 punktu atstatumā. Tiesa, gandrīz visi sāncenši aizvadījuši par 2-4 spēlēm mazāk. „Dinamo” šobrīd ir otrais sliktākais uzbrukums konferencē, bet zaudēto vārtu vairāk ir tikai divām komandām...
Bet varbūt visbēdīgākais rādītājs šajā sezonā ir spēļu apmeklētība Rīgā. Ja pērn vidējais rādītājs vienā spēlē bija 8121 skatītājs, tad šogad ir bijuši arī šādi skaitļi – 3690, 3770, 3770, 4170 un pērnais vidējais rādītājs nav pārspēts ne reizi. Tikai reizi – sezonas atklāšanas mačā ir bijis vairāk par 6000 – 7750. Te tik daudz vairs nav runa par komandas vājo sniegumu un vietu turnīra tabulā (kaut korelācija neapšaubāmi pastāv), bet vispirms un atkal par komandas vadības mutes nesaturēšanu. Jau kopš pavasara bija gaudas, ka vēl nav naudas. Un kurš tad pirks abonementu uz pasākumu, kura iespējamība ir tikpat reāla, cik neiespējamība. Un daudzi zina, ka tā nav bauda pēc tam atgūt ieguldīto naudu. Tas pat Paulam (tam, kurš Raimonds) nav jāprasa!
Vai „Dinamo” var spēlēt labāk? Noteikti. Pirmkārt, sastāvs, salīdzinot ar pagājušo sezonu, nav tik būtiski mainījies, tāpēc ir pamats gaidīt tādu pašu sniegumu.
Otrkārt, pirmās algas izmaksa ir devusi pamatu zem kājām, kaut arī atšķirībā no „Skonto” futbolistiem trūcīgs tur tiešām nav neviens. Treškārt, virkne spēlētāju var rādīt kvalitatīvāku un, iespējams, pat krietni kvalitatīvāku sniegumu – Edgars Masaļskis vārtos (atvairīto metienu procents 10 spēlēs – 87,4%), Miķelis Rēdlihs (2+4 22 spēlēs), Mārtiņš Cipulis (2+0 17 spēlēs), Marcels Hosa (5+4 22 spēlēs), Linuss Videls (3+7 21 spēlē). Arī Pjotrs Ščastļivijs, kam Sanda Ozoliņa prombūtnē labi piestāv komandas „tēva” loma, statistiku (5+5) uzlaboja tikai Maskavā pret „Dinamo” (2 vārti).
Jo vairāk komanda tuvināsies savam optimālajam spēles līmenim, jo ir lielākas izredzes, ka arī veiksme smaidīs vairāk, ripām atrodot ceļu vārtos, nevis atduroties stabiņos. Bet vēl vairāk veiksme sāks smaidīs tad, kad valdes un padomes priekšnieki mazāk runās un biežāk ieskatīsies spogulī.
