Kā gan citādi var būt, ja izlasei ir pat divi ģenerālmenedžeri – jau ierastais Māris Baldonieks, kas ir arī Latvijas Hokeja federācijas (LHF) ģenerālsekretārs, un Juris Štāls, kas starptautisko karjeru beidzis, bet “Kurbadā” vēl uzspēlē. Sākumā katrs reizēm brauca pa savām sliedēm, bet sistēma ir sakārtota.
Izlases kopējai un katra spēlētāja individuālajai psiholoģiskajai pārliecībai un kolektīvā cīņasspara veidošanai lieti noderēja divas uzvaras izbraukumā pār Dāniju (6:4, 4:3). Jā, dāņiem sastāvā trūka vairāku NHL vīru, taču pilnīgas skaidrības, kuri no viņiem izlasei palīdzēs čempionātā, vēl nav. Arī Latvija šajās spēlēs nebija optimālajā sastāvā – nespēlēja Edgars Masaļskis, Kaspars Daugaviņš, Miķelis Rēdlihs.
Varbūt vēl vērtīgākas bija spēles ar Baltkrieviju (1:3 un 3:2 pēcspēles soda metienos), kad bija pat vārtsargu kautiņš. Komandas saliedēšanai un raksturam arī tas noder. Un noder arī kļūdas, no kurām pasaules čempionātā vēlams izvairīties. Pirmajā mačā pirmie vārti tika zaudēti, kad Edgars Siksna, slidinot ripu aiz vārtiem gar apmali, trāpīja tiesnesim, tā atlēca pie Alekseja Kaļužnija, piespēle vārtu priekšā un 0:1. Jā, negadījums, taču aizsargam vajadzēja redzēt un paredzēt, ka ripas ceļā šoreiz var būt tiesnesis. Parasti viņi izvairās, bet šoreiz…
Ne mazāk pamācoši bija arī otrie vārti. Mūsējiem bija uzbrukuma iespēja, taču Kaspars Saulietis sekundes desmitdaļu zonā bija ātrāk kā ripa. Ir jāskatās ne vien uz ledu sev zem kājām, bet arī uz laukumu kopumā un jāparedz iespējamā notikumu attīstība. Varēja būt 1:0, bet nākamais viesu uzbrukums un 0:2. Otrajā mačā pirmie vārti krita pēc Mika Indraša zaudētas ripas savā zonā. Pāris reizes aizsargi pretiniekiem brīvi ļāva izslidot pret mūsu vārtsargiem.
Rīgā Latvijas sastāvs, īpaši pirmajā spēlē, jau bija tuvu optimālajam. Vēl būs Zemgus Girgensons un papildinājums vārtsargu pulciņā. Pat ja neieradīsies Kristers Gudļevskis. Klāt ir Ivars Punnenovs un būs arī Elvis Merzļikins. Konkurence Edžam būs. Tik vien atliks kā pirms katras spēles treneriem izvilkt pareizo kārti. Varbūt vēl palīgā nāks Georgijs Pujacs, kam spēles Latvijas izlasē un “Dinamo” gan ne vienmēr izdodas solīdā līmenī. Varbūt arī Jēkabs Rēdlihs. Tiesa, šajā spēlēs ir arī pirmie “kritušie” (Gints Meija, Gunārs Skvorcovs, Juris Upītis, Māris Bičevskis, Ivars Punnenovs, Aleksandrs Jerofejevs) un jācer, ka vairums tomēr varēs turpināt gatavoties čempionātam, izņemot Ēriku Ševčenko. Tāds ir hokejs, kurā nepārtraukti saduras trenēti ķermeņi.
Latvija nebūt nav izņēmums vēl vienā ziņā. Arī šoreiz mums dažādu iemeslu pietrūks vairāku potenciālo līderu – aizsargu Artūra Kuldas, Oskara Bārtuļa, visdrīzāk arī Krišjāņa Rēdliha, uzbrucēju Mārtiņa Karsuma un Laura Dārziņa. Visdrīzāk arī Ronalda Ķēņina. Bārtuļa atrunas par bardaku izlasē tādi formāli iebildumi vien ir. Nepārliecina. Pārliecināja Rēdliha un Karsuma veselības problēmas un var vēlēt tikai sekmīgu atlabšanu. Varbūt rudenī olimpiskajā kvalifikācijā būs gatavi palīdzēt.
Pārējo noderību jau varēs izvērtēt atsevišķi. Tāpat, kā tas šoreiz tika izdarīts ar Jāni Spruktu un Mārtiņu Cipuli. Pagājušajā čempionātā nospēlēja pavāji, šajā sezonā ilgi bija bez darba un spēļu prakses un arī pavasarī nav bijuši līmenī. Beresņevs pat izteicis piedāvājumu pamēģināt pacīnīties par vietu sastāvā, taču Jānis to lepni atraidījis. Tāpēc jo dīvaināk lasīt viņa atklāsmes par nesamaksātām prēmijām, sieviešu izlasi, treniņapstākļiem. Žuļiks (Kirova Lipmana raksturojums) ne žuļiks, bet īsti vīri tā nedara. Lai cik nepatiktu kāds runasvīrs. Konkrētajā gadījumā LHF prezidents Kirovs Lipmans. Tas jau izskatās pēc dubļu liešanas un sliktas ceļamaizes izlasei pasaules čempionātā. Sak, ja bez manis, tad lai arī nav labi, jo bez manis nevar būt labi. Taču tāda nu ir Jāņa daba, kas uzpeldēja jau agrāk, kad uz Kirova rēķina centās apdrošināt līgumu, kuru nevarēja parādīt. Bet viņa atklāsmes “Overtime” bija pavisam bērnišķīgas – Tu, Kirov, man neiedevi bumbu, es tev nerādīšu lelli. Kaut kā tā. Bet, ja ir kāds, kas uzklausa un izplata viedokli, var arī Kirovu pakaitināt. Šeit nebūt nav vēlmes noniecināt Sprukta paveikto Latvijas izlasē – kaut vai vārtus vēsturiskajā spēlē pret Baltkrieviju (2005.), vai līdzdalību astoņos pasaules čempionātos un divās olimpiskajās spēlēs.
Lai kāds arī nebūtu Lipmans, apmēram 300 000 eiro katru gada no sava biznesa LHF kasē viņš ieliek. Nav daudz federāciju prezidentu, kas var tikpat vai vairāk. Savulaik varēja Indriksons, taču nu jau labu laiku grib ņemt vairāk, nekā dot.
Nevar noliegt arī Lipmana vairakkārt uzsvērto – Latvija ar saviem trūcīgajiem spēlētāju un naudas resursiem nu jau 20 sezonas nepārtraukti ir pasaules elitē. Tas bijis pa spēkam tikai Kanādai, ASV, Zviedrijai, Somijai, Čehijai, Slovākijai un Krievijai. Pat Šveice, Vācija, Baltkrievija vismaz uz gadu ir bijušas zemāk. Novērtēsim to un arī to cilvēku darbu, kas šo panākumu veicinājuši. Lipmana tajā skaitā.
