Šī mača otrajā puslaikā jau mūsu faniem vajadzēja nograuzt kādu nagu (kaut vai, kad Andreja Kovaļova tālsitiens atdūrās pārliktnī) un pēc tam vēl izmisumā iebelzt pa galda kāju (kad Vladislavs Gabovs izgāja vienatnē pret mājinieku vārtsargu, taču raidīja bumbu nevis vārtu tālajā stūrī, bet tieši virsū Andrejam Sideļņikovam, kas patiešām jau bija apsēdies). Spēle tā arī beidzās 0:0.
Rūgtuma piegarša palika abām komandām, jo nopelnīts viens, bet zaudēti divi punkti. Vietai FIFA rangu tabulā (131. pret 100.), vai spēles norises vietai (Astana) vairs nav būtiskas nozīmes.
Pirmais puslaiks Latvijas izlasei neizdevās un diez vai tur pie vainas bija Arta Lazdiņa agrais savainojums. Diez vai arī mākslīgā seguma laukums, jo šī mūsu izlases paaudze biežāk spēlē uz sintētiskās nevis dabīgās zālītes. Negribas ticēt, ka pretinieki netika novērtēti. Tas nekas, ka lielu līgu spēlētāju viņiem nav un vienīgais 2.Bundeslīgas spēlētājs Heinrihs Šmidgals ir traumēts, toties kirgīziem nupat bija pārbraukuši kā ar asfalta rulli (7:1). Var arī tikai minēt, kāpēc pēc pārtraukuma laukumā notikumu virzība mainījās – kazahi pagura vai mūsējie sāka spēlēt aktīvāk. Aktīvāk tāpēc, jo paši apjauta, ka pirmajās 45 minūtēs nav atklājuši savu potenciālu. Vai arī tāpēc, ka galvenais treneris Marians Pahars viņiem īstajā gultnē iegrozīja smadzenes. Tomēr šīs izlases potenciāls vismaz šobrīd nav tāds, lai arī pret tādu pretinieku kā Kazahstāna 45 minūtēs spētu izveidot 10 vārtu gūšanas iespējas. Šoreiz bija 2,5 un tās palika nerealizētas. Zinot to, ja gribam uzvarēt, realizācijai jābūt gandrīz 100%. Nu vismaz 50%... Varbūt ir vērts aiziet pieredzes apmaiņā pie „Suņu būdas” iemītnieka Artusa Kaimiņa, kas savu izdevību LTV plašās auditorijas priekšā izmantoja par 100 un vēl 11%.
Mazs ekskurss vēsturē, lai varētu šodienu novērtēt. Latvijas izlasei ir labi izdevušies divi Eiropas čempionāta atlases turnīri – "Euro 2000" un "Euro 2004". Vienā mūsējie gandrīz līdz finišam cīnījās par ceļazīmi, taču pievīla divas spēles un divi zaudējumi mačos ar Slovēniju. Bet otrā piegājienā beigu beigās šo ceļazīmi ieguvām. Pirmajā gadījumā turnīra pirmajā spēlē pavisam negaidīti Oslo ar 3:1 apspēlējām tobrīd labā kondīcijā esošo Norvēģiju, bet otrajā savā laukumā nospēlējām 0:0 ar Zviedriju, kas varēja būt laimīga par punktu Rīgā. Tiesa, daudz vērtīgāki tajā rudenī bija trīs punkti Sanmarīno, kur pēdējā minūtē laimīgu ceļu uz vārtiem atrada Andreja Rubina brīvsitiens. Šoreiz pret grupas sestā groza komandu samierinājāmies ar vienu punktu.
Tomēr viena epizode šajā mačā ir pavērusi jaunu lappusi Pahara izlases modelī – lieliska vārtu gūšana iespēja bija aizsargam Gabovam (kurš starp citu visai azartiski dziedāja valsts himnu).
Turklāt nevis standartsituācijas izspēles rezultātā (tā vārtus guvuši Gorkšs, Bulvītis, Rode un arī vairāki viņu priekšgājēji), bet, pieslēdzoties uzbrukumam, kā to efektīgi un efektīvi darīja Roberto Karlušs vai Filips Lāms, kā sen sen „Daugavā” to prata Vladimirs Trusovs... Reže Šomlaji sešdesmito gadu „Daugavā” viņam to ļāva, bet Aleksandrs Starkovs saviem aizsargiem - ne...
Tā jau ir pat vairāk kā aksioma, ka futbolu Eiropā māk spēlēt visi. Gandrīz visi (bija jau arī Polija – Gibraltars 7:0 vai Krievija – Lihtenšteina 4:0). Pirmajā kārtā zaudējumus cieta piecas izlases, kas vasarā spēlēja pasaules čempionāta finālturnīrā. Mūsu grupā Nīderlandes 1:2 pret Čehiju izbraukumā nudien nav pārsteigums, jo čehi arī pieder Eiropas futbola elitei, bet holandiešiem nebija vairāku līderu, Arjenu Robenu ieskaitot. Līdz ar to oranžie būs jo niknāki novembrī, kad uzņems Latviju. Arī Šveices neveiksme 0:2 pret Angliju, savā laukumā spēlējot, ir, lai arī ne loģiska, tomēr ne sensācija. Tāpat kā Grieķijas 0:1 pret Rumāniju izbraukumā. Toties Portugāles 0:1 pret Albāniju un Bosnijas 1:2 pret Kipru savā laukumā gan ir pārsteigumi (bosnieši jau kompensācijas laikā nerealizēja pendeli). Uzslavas vērta ir arī Igaunijas 1:0 uzvara pār Slovēniju. Tāpat Andoras nervu kutināšana velsiešiem, kas tikai 81.minūtē, pateicoties Gereta Beila sitienam, panāca 2:1.
Tuvākās spēles dos atbildi par Latvijas cerību pamatotību. Ar nepacietību gaidīsim nākamos mačus, kas oktobrī notiks Rīgā – pret Islandi un Turciju (abu šo komandu savstarpējā mačā ar 3:0 pārliecinoši uzvarēja salinieki). Pretinieki būs no augstāka plaukta, taču ir cerības redzēt veselu Aleksandru Cauņu un ar krietni lielāku spēļu praksi un labākā kondīcijā vairākus izlases līderus.
