Puišu sportistu profilā ir ierakstīti šādi skaitļi (kas diez vai ir paši svaigākie) – Oskaram Melbārdim 106 kg, Daumantam Dreiškenam 108 kg, Intaram Dambim 96 kg un Arvim Vilkastem 94 kg. Viņi patiešām ar kartupeļu maisu plecos ir spējīgi skriet tikpat ātri kā vidējais latvietis ar cukura paciņu rokā.
Pa visiem kopā tātad 404 kg un bobam atliek 226 kg. Ja vajag, kamanās var ielikt kādu svaru ripuli, jo fizikas likumi darbojas arī bobslejā. Ja svars par lielu, kaut ko no tām var izņemt (ja ir ko). Pirms šīs sezonas katram atsevišķi un komandai kopā svars varēja arī nedaudz mainīties, tāpēc, iespējams, bija jāpielāgo arī kamanas. Tomēr viss savlaicīgi bija saregulēts un korekcijas visdrīzāk ieviesa tieši pēdējās brokastis. Uz 630 kg viens kilograms it kā ir nieks, taču, kad visu izšķir sekundes simtdaļas, arī tam var būt nozīme. Tāpēc arī noteikumi visiem vieni. Nu labi, reizēm krievi vai vācieši ir vienlīdzīgāki par citiem, taču tas ir cits stāsts.
Kā tas varēja gadīties? Iemeslu var būt daudz un katrs varēja pienest pa gramam. Vasarā puiši kārtīgi trenējās un muskuļi ir smagāki par taukiem. Sacensības pēc Amerikas laika sākās salīdzinoši agri un kāds brokastīs varēja izdzert lieku sulas glāzi vai apēst lieku frikadeli. Lai vai kā, katrs individuāli un visi kopā kā komanda šo procesu līdz galam nenokontrolēja, jo šajā dzīve nekas nav lieks.
Daļu nastas var uzvelt trenerim vai viņa palīgiem, tomēr, pirmkārt, jau paši sportisti ir atbildīgi par sevi. Sporta veidā, kurā ir svara ierobežojumi, ir jāseko katram sava svara gramam. Līdz ar to arī būtiski to regulāri kontrolēt. Jāpiekrīt Sandim Prūsim: „Man nav jādomā, cik katrs apēd un cik ilgi sēž uz poda." Patiešām, treneriem ir citas rūpes.
Slikti, ka tas atgadījies ar mūsu labāko ekipāžu. Slikti, ka tieši olimpiskās sezonas pašā ievadā.
Tomēr optimists arī šādā situācijā atradīs pozitīvo – labi, ka liksta piemeklēja Kalgari, nevis Sočos, kur vairs neko nevarētu labot. Būs laba mācība ne tikai pašiem, bet visiem mūsējiem un ne tikai.
Kaut, protams, ka vēl labāk būtu, ja tas ar mūsējiem vispār nebūtu noticis. Labāk ir mācīties no citu kļūdām. Tagad vismaz jāmācās no savējām.
Līdz ar to Melbārža komandai šajā sezonā grūti cerēt uz pašām augstākajām vietām gan četrinieku konkurencē, gan kombinācijā. Šobrīd mūsējiem ir 0, kamēr pirmajā vietā esošajam Holkombam 225, trešajā vietā esošajam Zubkovam 210 un desmitajā vietā esošajam Kalkeram 144. Turklāt šajā sezonā daudz svarīgāk par vēlmi iegūt augstu vietu PK ir iekļūt labāko desmitniekā pasaules rangā pirms olimpiskajām spēlēm. Tieši pēc tā noteiks starta grupas olimpiskajās sacensībās. Un jo īpaši četriniekos, kur trasi griež 630 kg smagas kamanas.
Cīņa par punktiem Melbārdim un Ko atsāksies jau šīs nedēļas nogalē Solteiksitijā. Atsāksies no pavisam neizdevīgas starta pozīcijas. Mūsējie startēs paši pēdējie. Labi vēl, ka sezona sākas Ziemeļamerikā un ne visi uz turieni ir sabraukuši. Iespējams, arī baidoties no bīstamās Leikplesidas trases, kur būs trešā posma sacensības. Kalgari startēja 22 kvarteti un tikpat daudz varētu būt arī Pārksitijas trasē. Viegli nebūs, taču soli pa solim līdz janvāra beigām desmitnieks ir sasniedzams. Vēl atlikuši seši Pasaules kausa posmi – Pārksitijā, Leikplesidā, Vinterbergā, Sanktmoricā, Īglsā un Kēnigzē. Tomēr jāpatur prātā, ka visi konkurenti cīņā par vietu desmitniekā arī turpinās krāt punktus, turklāt ne vairs no 0.
Bet varbūt labi vien ir – būs papildu stimuls saspringt, jo varbūt pārāk komfortabli jutās mūsu pirmā ekipāža, kas šobrīd, vismaz uz laiku, vairs nav pirmā.
Par Latvia I pēc Kalgari sev un visiem par pārsteigumu kļuvis „mazā Oša" – Oskara Ķibermaņa kvartets. Īstus vīrus grūtības norūda, nostiprina viņu profesionalitāti un ķermenī iepilda papildu adrenalīna devu. Ja vīri Sočos ir noskaņoti cīnīties par vietu uz pjedestāla, tad viņiem šoreiz jāspēj aizsniegt pirmā starta grupa. To jau mēnesi pirms gadu mijas Melbārdim un Ko rakstīsim Ziemassvētku novēlējumā! Lai piepildās!
