Balvas dabūja tie, kas tās bija visvairāk pelnījuši - Jānis Siliņš, Martins Dukurs, Laura Ikauniece-Admidiņa, Oskara Melbārža bobsleja kvartets, Latvijas basketbola izlase, Pauls Jonass... Motobraucējs Jonass šoreiz bija vienīgais, kas dabūja divas balvas, un pirms vienas saņemšanas publika zālē un pie TV ekrāniem pārvērtās sālsstabos. Nebija šaubu par Gada labāko tehniskajos sporta veidos, bet portāla "Delfi" balvu populārākajam Latvijas sportistam daudzi jau bija garantējuši Kristapam Porziņģim. Taču "motosporta mafija" pēdējās dienās bija tā mobilizējusies, ka finiša spurtā panāca savu. Štrunts, ka Ņujorka šajā brīdī mūs nesaprata! Tāpēc Porziņģim tika tikai "Gada uzlecošās zvaigznes" piramīda.
Salīdzinot ar pērno Gada balvas pasniegšanas ceremoniju, šoreiz bija solis uz priekšu gan scenogrāfijā, gan pasākuma konceptā - sporta zvaigznes kā dimanti, kas īstu vērtību iegūst pēc meistarīgas slīpēšanas, gan arī kopējā noskaņā. To lielā mērā sekmēja segmenti, kuros iesaistījās LTV - videoklipi, operatoru darbs, pasākuma vadītāji Dāvida Ernštreita un Reiņa Ošenieka personā. Viņi bija garantija, ka vadītāji tādā strukturētā pasākumā, kurā gribi vai negribi, bet jāpasniedz 15 balvas, pielies pa humora dzirkstij, nekļūdīsies sportistu uzvārdos un komandu nosaukumos. Ne tā kā dažs labs balvas pasniedzējs, pēc kura uzrunas nepalika skaidrs, kā tad īsti sauc to slaveno basketbolistu - Podzirnis, Puķzirnis, Popziņģis vai Porziņģis. Labi, ka TV tiešraidē šādu misēkli var arī izgriezt. Kā Soču spēļu atklāšanā - iededzināt visus piecus apļus, kaut viens tiem dabā paliks "auksts".
Bija arī jauki emocionāli piesitieni - kaut vai Daumanta Dreiškena dēla zīmējums "Tēti, tu esi labākais!". Muzikālo priekšnesumu laikā nebija neērtības ne par izpildītājiem, ne par publiku (atšķirībā no Latvijas Futbola federācijas gada pasākuma - to kuplināja arī "Latvian Voices", taču dāmu priekšnesuma laikā daļa publikas gāja ārā no zāles, lai uzvilktu dūmu, iestiprinātos, atvieglotos vai vienkārši parunātos - ne jau visiem var nobērt pērles).
Ineta Radeviča bija uzvilkusi riktīgas platformenes un izrādījās gandrīz apbalvojamā Daumanta Dreiškena augumā. Līdzīgi varbūt vajadzēja rīkoties arī Vējoņa kungam, kam blakus nostājās Kaspars Bērziņš, Ainārs Bagatskis. Tomēr izskatījās ļoti cienīgi. Bet ko tad lai dara Vladimirs Putins, kad jāspiež roka Andrejam Kiriļenko?
"Gada balva sportā 2015" klātienē ilga apmēram divas ar pusi stundas. TV, ieskaitot reklāmas pauzes, vēl ilgāk. Taču šādi pasākumi, kas iet pāri divām stundām, plašākām TV skatītāju masām jau kļūst garlaicīgi. Pat ja svarīgākās nominācijas pataupītas beigām. Tāpēc režisoram jābūt ļoti prasīgam. Protams, ka emocionālajās uzrunās ierobežot balvu saņēmējus ir grūti, taču viņi nemaz tik daudz negrēkoja; bet balvu pasniedzējām gan var dot stingru norādījumu - uzruna ne vairāk par minūti. Diemžēl reizēm tā ievilkās teju vai piecu minūšu garumā. Šoreiz tā varēja "ietaupīt" vismaz pusstundu, jo tikai daži bija konkrēti un lakoniski. Reizēm arī asprātīgi, jo pikanta mērcīte šādā pasākumā vienmēr ir teju vai olimpiskā zelta vērtē. Kā labus piemērus var minēt Oļegu Sorokinu, Aldonu Vrubļevski, Jeļenu Prokopčuku, Inetu Radeviču. Gana atraktīvs bija arī Viktors Ščerbatihs, ieskaitot apsveikumu Vējonim un "bez tā nevaru, paldies arī Aivaram Lembergam". Var jau teikt, ka pēc 23.30 TV ēters LTV kļūst gandrīz bezizmēra. Vismaz līdz "Rīta panorāmai". Tikai jautājums, cik daudzi to vairs spējīgi skatīties un nav nolūzuši ar piparkūku zobos. Un ar pilnmēnesi vien te atrunāties būtu nevietā. Te režisoram vajadzēja būt stingrākam savās prasībās. Var jau saprast vēlmi izdarīt reveransu sponsoriem, taču vienmēr jāmeklē balanss starp naudu un pasākuma kvalitāti.
Varbūt pat zīmīga sakritība - laikā, kad parādās ziņa, ka Latvijā sportam 2016.gadā atvēlēti 6,4 miljoni eiro vairāk nekā šogad, no skatuves kāds balvas pasniedzējs atļaujas atkal pateikt, cik valdība slikta, kas šo nozari atstājusi novārtā... Tas ir tas pats, ka kultūras cilvēki čīkst par naudas trūkumu, tajā pašā laikā uzzinām, ka no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) šajos gados kultūras druvā apgūti 53 miljoni eiro... Cits jautājums, vai visa nauda iztērēta pareizi, godīgi, mērķtiecīgi. Bet tā ne vienmēr ir valdības vaina.
Manuprāt, balvu pasniedzējiem ne vienmēr tika iedalīti īstie laureāti. Kāpēc netika turpināta tradīcija un balvu "Par mūža ieguldījumu" nepasniedza Valsts prezidents, bet viņam tika ierindas nominācija "Gada sporta spēļu komanda"? Līdzīgas sajūtas radās, redzot, kā Viktors Ščerbatihs apbalvo "Gada sportistu tehniskajos veidos". Sīkumi, bet reizēm gana svarīgi.
Kaut arī "Gada balvai sportā" rit jau otrais gadu desmits, joprojām ir pilnveidojamas nianses attiecībā uz nominantu atlases un apkopošanas principiem, arī nominācijā "Par mūža ieguldījumu". Tāpat arī nomināciju izvēle - šogad nebija "Par cīņas gribu". Daži cilvēki un arī žurnālistu kopums visus notikumus visos sporta veidos nevar zināt, tāpēc daudz aktīvāk sevi pieteikt vajadzētu sporta federācijām. Šoreiz atkal droši vien uzvirmos kaislības par populārākā sportista izvēli. Kamēr aktivitāte nebūs tāda kā senos laikos, kad laikraksta "Sports" aptaujā piedalījās 100 000, tikmēr arī labi organizētām un mērķtiecīgām kopām, kā šogad motosportisti, pērn autosportisti, savulaik orientieristi, būs iespēja nokļūt virsotnē.
Viesturs Meikšāns, pirmo reizi režisējot šo pasākumu, visas nianses varēja arī nezināt. Tāpēc, neraugoties uz dažām kļūdiņām, man gribētos, lai viņš ir arī nākamās "Gada balvas sportā" režisors. Jau ar pieredzi. Olimpiskajā gadā būs varen plašs lauks, kur izvērsties.
